RECENZIJA: Accept "Too Mean To Die"

Leģendārie vācu “Accept” ir viena no tām “hard & heavy” komandām, par kuru vismaz pa ausu galam kaut ko droši vien būs dzirdējuši absolūti visi mūzikas cienītāji.

Par šīs Zolingenas grupas dzimšanas gadu tiek uzskatīts 1976., tās sastāvs ir mainījies itin bieži, un pašlaik no grupas pamatkodola ierindā palicis vien soloģitārists Volfs Hofmans. Vēl pirms pāris gadiem sastāvā turējās vēl viens “Accept” dalībnieks no pašiem pirmsākumiem - basģitārists Peters Baltess, taču nu vairs grupā nav arī viņa (vietā - Martins Motniks). Protams, šīs pārmaiņas ierindas klausītāji droši vien izjūt mazāk - atšķirībā no tām, kas sekoja, kad 1987. gadā aizgāja “Accept” galvenais spēks un zīmols, autoremontatslēdznieks ar dzelzs rīkli Udo Dirkšneiders (īslaicīgi gan viņš ik pa laikam atgriezās), uzsākot solokarjeru ar savu sastāvu “U.D.O.”. Starp citu, pirms dažiem gadiem viņš nosolījās vairs nekad un nekādos apstākļos savos koncertos neatskaņot “Accept” repertuāru, un pagaidām šo solījumu ir turējis. Nu jau vairāk nekā desmit gadus vācu grupas vokālists ir amerikānis Marks Tornillo, kurš ar saviem pienākumiem tiek galā ļoti labi, bet - viņš nav Udo… “Mēs esam pārāk lieli draņķi, lai nomirtu - nezāles neiznīkst! Es neļaušu šim te [Covid-19] mūs iznīcināt!” pēc albuma klajā nākšanas kaujinieciski izteicās Hofmans. “Šis te” mūziķiem tiešām patraucēja, bet vēl papildu grūtības radīja “breksits” - vācieši gribēja, lai fani Eiropā un Apvienotajā Karalistē albuma fiziskos formātus saņemtu vienā dienā, bet radās problēmas muitā. Taču viss nokārtojās. Pēc skaita “Too Mean To Die” ir sešpadsmitais studijas ripulis “Accept” ilgajā karjerā. Vācijā tas ir bijis ļoti gaidīts - otrā vieta topā. Albums rakstīts Nešvilā (ASV), pie pults sēdējis Endijs Snēps, kurš sadarbojies arī ar tādiem grandiem kā “Megadeth” un “Judas Priest”.

PAR. Piemirsās painformēt par vēl kādām izmaiņām sastāvā, ko gan klausītāji samanīs - “Accept” ir kļuvuši seši! Proti, šobrīd skanējumu stiprina trīs ģitāristi: Džīna Simonsa (“Kiss”) grupā iepriekš spēlējušais amerikānis Filips Šouzs metas ģitārdueļos ar pašu Hofmanu, Ūve Luliss vairāk gādā par ritma stabilitāti, un kopējais rezultāts sanāk ļoti labs. Albuma lielākā pērle ir “Overnight Sensation”, caurcaurēm “Accept” šīs grupas labākajās izpausmēs. To pašu var teikt arī par “The Undertaker”, “Sucks To Be You” un vēl vairākiem gabaliem. Rezumējot: “Accept” fani var šo darbu klausīties droši, vilšanos tas neradīs.

PRET. Vai nu pie vainas producents vai cita liga, bet brīžiem “Accept” izklausās kā kaut ko palienējuši “Judas Priest” daiļradē - priekš kam?! Ļoti maz dziesmās tiek izmantots “Accept” kādreizējais trumpis, kārtīgs dzelzsvīru varoņvokāls, bet tas ir slikti. Grupa skan mazliet amerikanizēti, par laimi, ne tik uzkrītoši kā vokālista Deivida Rīsa un “Eat The Heat” (1989) laikā.