RECENZIJA: Weezer "OK Human"

Amerikāņu rokgrupa “Weezer” savien faniem ir viens varen neizdevīgs pielūgsmes objekts, proti, tās albumu iegādei nākas atvēlēt daudzus eiro, dolārus, mārciņas vai rubļus, jo šie četri vīri ir ārkārtīgi čakli uz jaunu studijas garadarbu tiražēšanu.

Grupa izveidota 1992. gadā Losandželosā, tās diskogrāfijā ir jau 14 studijas albumi, turklāt tie tiek izdoti teju vai sērijveidā, piemēram, 2019. gadā klajā nāca divi ripuļi ar trīs mēnešu nobīdi. Arī šogad - “OK Human” izdots pašās janvāra beigās, taču jau pieteikts nākamais studijas albums “Van Weezer”, par kura izdošanas datumu nolikts 7. maijs. Ja skatāmies no topu viedokļa, veiksmīgākie ir bijuši albumi “Meladroit” (2002) un “Make Believe” (2005), kas dzimtajā Amerikā iekļuvuši Top 3, taču absolūti visi (!) “Weezer” studijas albumi grozījušies “Billboard” topa pirmajā divdesmitniekā vai tā tiešā tuvumā. No singliem pazīstamākais varētu būt “Beverly Hills”, kas daudzās valstīs sasniedza Top 10 (arī Amerikā), taču apskatniekam uz mūžu mūžiem būs iekalta 1996. gada dziesma “The Good Life”, kuru mērogā gandrīz viens pret vienu pa kluso “nospieda” “Labvēlīgais tips”, nosaucot savu dziesmu par “Tā, lūk, man iet”. Jaunajā “Weezer” albumā ir ducis dziesmiņu nieka pusstundas garumā. Šoreiz Rietumu mūzikas kritiķi šī darba stilistiskā raksturojuma meklējumos piesaukuši pat tādus epitetus kā “baroque pop” un “chamber pop”, taču var arī vienkāršāk - parasts poproks ar poppanka elementiem “Weezer” gaumē. Tam droši vien nepiekristu grupas līderis Riverss Kvomo (Rivers Cuomo), kurš intervijās atzīmējis, ka albums ir “uz klavierēm balstīts” un “diezgan ekscentrisks”. Kaut kādā ziņā viņam nākas piekrist. Un arī tiem ļaudīm par baroka popu.

PAR. Pa kādam labam gabalam te var atrast, izcelšanas vērta ir draiskā “Grapes Of Wrath”, varbūt vēl kāda dziesma. Šis albums tiešām ir liela uzdrīkstēšanās un “diezgan ekscentrisks”.

PRET. Iesākuši albumu ar aplam slābano “All My Favorite Song”, grupa arī turpinājumā nekādu lielo interesi nespēj radīt. Piemēram, “Aloo Gobi” skan kā modernizēts un rokmūzikā iespēlēts “bītlu” variants tā sliktākajās izpausmēs, “Playing My Piano” šķiet vāri centieni iespēlēt kaut ko a’la “Queen”, bet “Bird With A Broken Wing” un “Dead Roses”… Nudien barokpops, precīzāk pat nepateiksi! Bail pat iedomāties, kas viņiem vēl palicis albumam “Van Weezer”, diez vai mūziķi būs tam pietaupījuši pašus, pašus labākos gabalus…