RECENZIJA: Sleaford Mods "Spare Ribs"
Vieni no šā gada pirmā mēneša Apvienotās Karalistes topu gāzējiem ir elektroniskā panka duets no Notingemas “Sleaford Mods”, kura sastāvā ir Džeisons Viljamsons un Endrjū Fērns.
Tiesa, kā duets tas nokomplektējās 2012. gadā, pirmos piecus gadus Viljamsons “nolauza” viens pats un/vai kopā ar Saimonu Parfrementu, kurš tagad “Sleaford Mods” piepalīdz kā... fotogrāfs. Duets vienmēr bijis trakoti čakls uz CD tiražēšanu - “Spare Ribs” ir jau 11. (!) studijas albums dueta vēsturē. Taču no topu viedokļa pats veiksmīgākais, jo dzimtajās salās aizkļuvis līdz ceturtajai vietai. Iepriekšējie trīs ripuļi (“Key Markets” - 2015, “English Tapas” - 2017, “Eton Alive” - 2019) mīdījās ap pirmo desmitnieku, bet to priekštečiem šādas topu lietas vispār bija svešs jēdziens. Plašākai auditorijai “Sleaford Mods” varētu būt iekrituši acīs un ausīs 2015. gadā, kad kopā ar “The Prodigy” ierakstīja dziesmu “Ibiza”, un Viljamsons pat parādījās tās klipā - dziesma tika iekļauta “The Prodigy” albumā “The Day Is My Enemy”. Savos tekstos Viljamsons skalda niknas tirādes par sociālo netaisnību, kritizē popkultūru, kapitālismu, gāna slavenības un sabiedrību kopumā, turklāt lielākoties tajā izmantojot nenormatīvo leksiku, savukārt muzikāli “Sleaford Mods” ir kaut kas pavisam dīvains - starp “Run DMC” (popa variantā), “The Prodigy” (ja viņi pēkšņi iedomātos pamēģināt spēlēt repu), “Stones Roses” (ja viņi pēkšņi iedomātos… nojūgties) un attāla versija no “The Street”. Pie tam Viljamsons nedzied, bet tekstus deklamē rečitatīvā, turklāt visai dīvainā dialektā.
PAR. Prestižais izdevums “NME” šim albumam iebliezis piecas zvaigznes no piecām iespējamām, kas gan šķiet nedaudz pārspīlēti, tomēr norāda uz šī darba iespējamo vērtību. Stilistiski precīzākais apzīmējums šim te visam laikam būtu postpanka un hiphopa krustojums. Pat grūti iedomāties, kuru kompozīciju ieteikt nesagatavotam klausītājam albuma notestēšanai - šķiet, “Shortcummings” un “Nudge It” (kopā ar Eimiju Teilori). Pirmajā par mūziku atbildīgais Fērns izmanto monotonu, taču ļoti veiksmīgu basa ritmu, savukārt otrajā šo lomu pilda vesels lēvenis elektronisku gudrību, bet gabals ir krietni melodiskāks. Otrs variants - stilīgās “Mork n Mindy” (kopā ar Billy Nomates) un “Spare Ribs”, kas arī seko viena otrai un diezgan labi raksturo, ko tikai šajā albumā visu var un nevar atrast. Jokains darbs.
PRET. Prognozējami liels un paredzami haotisks “bardaks”. Kā fona mūzika der labi, bet, lai to klausītos uzmanīgāk un vēl ķertu no tā visa kaifu, - tad varbūt ir precīzāk jāsaprot Viljamsona politiskie vēstījumi, bet pat Rietumu mūzikas kritiķi raksta, ka tie šoreiz ir “apmaldījušies kliedzienā”.