Leģendārajam Polam Makartnijam ir jau 78 gadi, bet - nu un tad?! Viņš joprojām sacer mūziku un izdod studijas albumus, ar tiem gluži loģiski nonākot prestižāko topu pašās augstākajās vietās.
Lūk, svaigākais tā piemērs - pēc skaita jau astoņpadsmitais Makartnija soloalbums, kas seko 2018. gadā izdotajam “Egypt Station”, un tiek pieteikts kā 1970. gadā klajā nākušā “McCartney” un desmit gadus vēlāk izdotā “McCartney II” turpinājums. Arī “McCartney III”, tāpat kā divos minētajos ripuļos, Sers Pols Makartnijs iespēlējis gandrīz visus (vai pat visus) instrumentus, bet ne jau tikai tāpēc mūzikas kritiķi to slavēt slavēja (četras zvaigznes gan no “NME”, gan no “Rolling Stone”, gan praktiski visiem pārējiem) - te nudien ir, ko dzirdēt. Jāpiebilst, ka šis albums kļuva par pirmo Makartnija studijas ripuli kopš “Flowers In The Dirt” (1989), kas ieņēma pirmo vietu UK Top 100 ailēs. Albums ierakstīts pagājušā gada sākumā Makartnija studijā Saseksā, kur mūziķis bija pašizolējies pandēmijas laikā. Iesācis ar instrumenta, uz kura sacerēta attiecīgā melodija, ierakstu, mūziķis tam kārtu pa kārtai klājis virsū arī pārējos. “Tas bija tikai sev, tas nebija radīt mūziku, kā izpildot savu darbu. Es vienkārši darīju to, kas man patīk, un man pat nebija ne jausmas, ka beigās sanāks albums,” atzinis Makartnijs. Taču sanācis gan - kopumā 11 kompozīcijas, tostarp akustiskais folks “Winter Bird / When Winter Comes”, kas sacerēta jau 1994. gadā, taču līdz šim plauktā klusi un rātni gaidījusi savu īsto brīdi.
PAR. Kā to norādījuši Rietumu mūzikas izdevumu redaktori, “Makartnijs rakstījis sev, nevis topu tabulām, un šis darbs ir noslēdzies ar ļoti niansētu un netverami skaistu popa albumu”. Tas pārsteidz jau ar pašu pirmo kompozīciju “Long Tailed Winter Bird” - tas ir garš un gandrīz pilnībā instrumentāls darbs, kas gluži vai hipnotiski piesaista uzmanību ar saviem enerģiskajiem ģitāras rifiem un apņēmīgajām bungu skaņām. Arī tālākais ir visai interesanti: spriganā un mazliet maršveidīgā “Find My Way”, kas tekstā vēsta par laikiem, kad katrs baidās no lietām, kam iepriekš varbūt pat nepievērstu uzmanību; manifestatīvā un Džonija Keša repertuāru atgādinošā “Women And Wives”; elegantais un viegli “garāžnieciskais” rokenrols “Lavatory Lil”, kuras gana indīgo tekstu Makartnijs esot veltījis savai otrajai sievai Heterai Milsai (tiešas atsauces gan uz to nav); astoņas minūtes garā “Deep Deep Feeling”, kuru “NME” nodēvējuši par pēdējās desmitgades labāko eksbītla kompozīciju; brīvā improvizācija “Slidin’”; elektronizēti modernizētā “Deep Down” utt. Ir pamatotas aizdomas, ka šo albumu mūzikas speciālisti analizēs vēl ilgi un arī pēc gadiem atradīs tajā kādas pārsteidzošas nianses.
PRET. Lai arī Makartnijs to visādi cenšas notušēt, viņa vokālās dotības paliek aizvien slābanākas. Nez, kādas būtu atsauksmes par šo albumu, ja “III” būtu ieskaņojis nevis Makartnijs, bet kāds cits seniors?