RECENZIJA: Asphyx "Necroceros"

Aizvadītās sestdienas apskatnieka (ne)darbi – pabūšana nīderlandiešu “death metal” brigādes “Asphyx” jaunākā studijas albuma prezentācijā. Kā? Nu, protams, attālināti – grupa ar sociālo tīklu starpniecību aicināja savus fanus piedalīties albuma prezentācijas koncerta tiešraidē no kluba “Metropool” Hengelo pilsētā Nīderlandē, sekojot šim pasākumam savās mobilajās ierīcēs vai datoros.

Tā ilga nedaudz vairāk par stundu - “Asphyx” nospēlēja daļu no jaunā skaņu materiāla, bet koncertu noslēdza ar savām visu laiku labākajām dziesmām “The Rack” un “Last On One Earth”. Pirms tā visa - nelielas eksperisintervijas par jaunā albuma tapšanas gaitu, bet pēc tā - četrotnes kopīgs “cheers” aizkulisēs. Patiesībā sajūtas bija gandrīz kā īstā koncertā: “Asphyx” līderis Martins van Drunens (ja viņam rokā būtu “Maxima” maisiņš, tad šo vīru džinsenēs ar garajiem sirmajiem matiem un ūsām Rīgas ielās pilnīgi noteikti neviens neatpazītu) ar saviem ierastajiem paņēmieniem uzkurināja zālē neesošo publiku un rūca mikrofonā kā nezvērs, sen neredzētu meistarību demonstrēja ģitārists Pauls Bājenss, ļoti labi basu skrubināja Alvins Zūrs, nu bet centnerīgo bundzinieku Stefanu Hīskensu vispār nebija iespējams nepamanīt. Koncerta laikā “čatā” varēja padalīties iespaidos ar faniem no citām pasaules malām, piemēram, bija manāmi klausītāji no Kanādas (gan Kvebekas, gan Vankūveras), spāņi, poļi utt. Un tomēr - tikai “gandrīz kā īstā koncertā”: apskatniekam palaimējās 2017. gada decembrī pabūt “Asphyx” koncertā Viļņas klubā “Peleda”, kas risinājās ziemas mūzikas festivāla “Vilku Žiema” ietvaros, - lūk, tas bija kaut kas!

Par “Asphyx”. Grupas vokālists Martins van Drunens ir Eiropas “nāvinieciņu” leģenda, kura pirmā darba vieta bija grupa “Pestilence” - viņš kā vokālists un amatu apvienošanas kārtībā arī basists piedalījās abu pirmo tās albumu ierakstā, un šīs grupas superīgais disks “Consuming Impulse” (1989) ir pasaules smagās mūzikas klasika. 1990. gadā Martins pievienojās “Asphyx” sastāvam - šī grupa dibināta 1987. gadā, bet pie tās šūpuļa stāvēja ģitārists Tonijs Brookhījss un bundzinieks Bobs Baghuss. Šobrīd van Drunens palicis ilglaicīgākais “Asphyx” dalībnieks. Jāpiebilst, ka vēl viņš piedalījies “Comecon” albuma “Converging Conspiracies” (1993) ierakstā, kā arī izdevis virkni disku ar mazāk zināmām blicēm “Hail Of Bullets” (četrus) un “Death By Dawn” (vienu). Par albumu “Necroceros”. Pēc skaita tas ir desmitais studijas ripulis “Asphyx” karjerā, iepriekšējais albums “Incoming Death” tika izdots 2016. gadā. Kopumā desmit kompozīcijas ierastajā “Asphyx” stilā. Pagaidām Rietumu mūzikas kritiķi vēl nav iepazinušies holandiešu veterānu jauno darbu, jo albums ir pavisam svaigs un kūpošs kā no maizes krāsns nācis, taču vismaz prestižais “Metal Hammer” tam licis četras zvaigznes no piecām. Tas ir ļoti labi.

PAR. “Asphyx” ne ar vienu nesajaucamais stils visā krāšņumā - smaga, nikna un enerģiska spēles maniere, plēsonīgs vokāls, biežas ritma un kompozīcijas vadošā motīva maiņas utt. No albuma īpaši izceļamas kompozīcijas “Molten Black Earth” (tajā saskatāmas līdzības ar britu “Bolt Thrower”), ar “doom” elementiem bagātinātā “Mount Skull”, grupas klasiskajā stilā ieturētā “Knights Templar Stand”, tāpat arī vairāk nekā septiņu minūšu garās “Three Years Of Famine” un “Necroceros” (mēģinājumi atkārtot “The Rack” panākumus?), histēriskā “Botox Implosion” u.c. Četras zvaigznes? Varētu likt arī visas piecas.

PRET. Nekā iebilstama. Protams, “Necroceros” nevelk līdz grupas klasisko albumu “The Rack” (1991) un “Last On One Earth” (1992) līmenim, taču uz to neviens arī necerēja.