Kaut kad 80. gadu sākumā pastāvēja smagā roka grupa “Krams”, kura palikusi atmiņā ar to, ka tajā spēlēja pazīstamais žurnālists un rakstnieks Arnis Terzens, arī “vējabrālis” Aivars Freimanis jeb Frīdis (viņš bija pie bungām) un citi tagad zināmi vīri.
Kad pieteikumos Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvai “Zelta mikrofons” roka un metālmūzikas kategorijā parādījās “Ze Krams”, acis bija “uz kātiņiem” - kas tie tādi?! Izrādījās, ka gandrīz tie paši vien ir, pašlaik šīs grupas sastāvā ietilpst Arnis Terzens (ģitāras), Juris Narkēvičs (bass), Jānis Veide (balss) un Īzijs Drumeris II (bungas). Kāpēc šie vīri ar nosacītajām sirmajām bārdām bija sagribējuši pretendēt uz “mikrofonu” arī debitantu kategorijā, ir cits jautājums, taču viņi ir pelnījuši, lai par šo grupu pastāstītu mazliet sīkāk. Turklāt minētajā pieteikumā viņi paši šo stāstu detalizēti uzrakstījuši.
Tātad. “Krama” pirmsākumi tiešām meklējami pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā, taču tolaik šis smagās rokmūzikas grupējums īpaši plašu darbību neesot izvērsis, paspējot vien piedalīties dažos rokmūzikas festivālos “un pašu piemiņai ierakstīt dažas, no tehniskā aspekta raugoties, pilnībā nebaudāmas dziesmas jeb tā dēvējamo mēģinājumu materiālu.” Patiesībā pirmais sastāvs noformējies jau 1978. gadā, kad Rīgas 4. vidusskolas aizskatuves kambarītī repertuāru skolas ballītēm tapinājis klasiskais sastāvs - Gints Gaspersons, Juris Narkēvičs, Uģis Rūķītis un Arnis Terzens. Beidzās skola, beidzās arī grupa. Loģiskāks turpinājums iestājies ap 1984. - 1985. gadu, kad čaļi bija izmācījušies augstskolās, padienējuši armijā, apprecējušies un sākuši strādāt. Šis laiks tiek uzskatīts par “Krama” dzimšanas brīdī - grupas sastāvā vairs nav bijis Uģa Rūķīša, toties Gintam, Jurim un Arnim pievienojies dziedošais TV žurnālists Vilnis Bīriņš un bungu bliezējs Aivars Freimanis. Laika gaitā sastāvā mainījušies galvenokārt solisti, kuru lomas pildījuši gan vēlākais aktieris Ivars Šterns, gan Dārziņskolas vokālais diplomants Jānis Veide. Par atzīmēšanas vērtu mūziķi uzskata piedalīšanos festivālā “Roks par neatkarību” 1989. gada martā, kas Sporta pilī pulcēja vismaz 5000 cilvēku lielu auditoriju, kā arī dalība Mālpilī rīkotajā rokmūzikas festivālā-konkursā “Durvis”, kur plūkti uzvarētāju lauri (citi avoti gan vēsta, ka “Krams” ieguvis trešo vietu). Taču desmitgades mijā “Krams” atkal pajucis, kam par iemeslu bijusi… Iemesls gan tā arī netop skaidrs, biogrāfijā minēts “ir dažādi iemesli, kāpēc grupējums neturpināja aktīvo darbību un loģiski sagaidāmo augšupeju.”
Tā nu iestājusies lielā pauze - līdz šodienai. “Tagad, kad kopš tiem burvīgajiem laikiem pagājusi jau trešā daļa gadsimta, nostaļģiskas sajūtas pamudināja izmantot laikmetīgās tehnoloģijas, lai atjaunotu jeb faktiski beidzot sakarīgā formātā pabeigtu vētrainajā jaunībā tapušās noskaņas. Tas likās svarīgi arī nolūkā godināt vienu no grupējuma pamatakmeņiem Gintu Gaspersonu, kurš diemžēl traģiski šķīrās no šīs pasaules jau 90. gadu otrajā pusē,” raksta grupas pārstāvji, ja precīzāk - laikam jau Arnis Terzens. Mūziķi gan atzīst, ka “nevar gluži apgalvot, ka tagad un ar nosaukumu “Ze Krams” grupējums atgriezies apritē”, taču “jau ir skaidrs, ka tik ilgi, kamēr dūša vien ļaus, “Ze Krams” turpinās saviesīgi grabināt, priecēt viens otru - un varbūt arī iespējamos šīs mūzikas cienītājus - ar jauniem ierakstiem.” Izrādās, kamēr pamazām tapis četras desmitgades gaidītais debijas albums, “paralēli panāca vaļā atmiņu cukas un visnotaļ grodi savērpušies jau vismaz vēl divi nākamie albumi.” Tie neesot tukši vārdi - principā atlicis tikai nodot visu šo materiālu skaņu meistarošanas profesionāļu rokās.
PAR. “Ze Krams” pirmajā veikumā “gluži kā tikai pašiem grupējuma kaujiniekiem vien saprotamā izlasē sakopotas iespējami spilgtākās 11 kompozīcijas no tiem tālajiem 80. gadiem.” Un vēl tiek piebilsts: “Lai tad nu sanāk tāda patīkama klausīšanās. Aptuveni tā tolaik vajadzēja skanēt smagmetāla grupējumam “Ze Krams”.” Ja skatāmies no šāda aspekta, tad sanāk visnotaļ interesants vēsturiskais ekskurss, jo jau piemirsies, kā tad tālajos 80. gados skanēja latvju smagā oriģinālmūzika - cik nu tās vispār tolaik bija… “Kramu” trumpis ir dziesmu teksti un soloģitāras partijas - pie abām lietām vainojams Terzens, kurš ir gandrīz visu dziesmu mūzikas un arī tekstu autors. Neierasti garas kompozīcijas (vidēji sešas minūtes), smagnēji ritmi, aktuālas tēmas. 80. gados tas pilnīgi noteikti skanēja interesantāk un novatoriskāk, taču arī šajā gadsimtā un šajos gados to var klausīties.
PRET. Lai gan “Ze Krams” stilistiski mazliet atgādina savus vienaudžus, grupu “Bastards”, viņiem trūkst tā, kas ir Aivara Rakovska blicei, proti, te nav nevienas (nevienas!) dziesmas, kuru gribētos klausīties vēl un vēl, bet tādu, kuras gribētos nedzirdēt nekad un nemūžam, gan te ir vairumā... Šis darbs drīzāk ir rokoratorija, tikai tā īsti tas nenolasās. Arī dziesmu tekstus nevar pilnvērtīgi izprast, jo tad šo albumu ir ļoti, ļoti uzmanīgi jāklausās, ko savukārt darīt nav nekādas vēlmes - apburtais loks! Smagais roks pa šiem gadiem tomēr ir audzis, nebija jēgas vilkt līdzi šo vairāk nekā 30 gadus seno bagāžu, labāk vīri būtu uzreiz likuši galdā kaut ko no tās, kas tapis “panākot vaļā atmiņu cukām”.
Sandris Vanzovičs
