RECENZIJA: Ainars Pūpols & The Cucumbers "Kabataszagļi un astronauti"

 
©Publicitātes foto

Absolūti sensacionāla un dīvaina atgriešanās, kura notikusi jau 2019. gadā, taču kurai neticējās teju visu pagājušo gadu – 1993. gadā izveidotās liepājnieku roka grupas “The Cucumbers” reanimācija.

Savulaik “gurķi” radās uz Jāņa Groduma “Whiskey Band” drupām un pat šīs grupas vietā aizbrauca koncertēt uz Dāniju. Tolaik pie “The Cucumbers” mikrofona bija Ivo Fomins (“Neptūns”, “Libau”), bet vēl tajā spēlēja taustiņnieks Guntars Mucenieks (“Līvi”, “Whiskey Band”, “Zvani”), basģitārists Mārtiņš Burkevics (“The Hobos”), ģitārists Ainars Pūpols (“Whiskey Band”, “P-Blues”) un bundzinieks Ilvars Manfelds (“Neptūns”, “Dakota”), vēlāk basģitārists Egils Mežs (“Libau”, “Fomins un Kleins”, “Nasty Smile”) un bundzinieks Valērijs Iņutins (“Libau”, “Fomins un Kleins”). Grupai nebija lemts ilgs mūžs, toties tā tika festivāla “Liepājas dzintars ‘1994” laureātu godā, kur Ivo saņēma arī labākā vokālista balvu.

Cik noprotams, tad pie “gurķu” atjaunošanas vainojams kā labu blūzmeni sevi pierādījušais Ainars Pūpols (viņa kontā albumi “Runaway Wolf” (1998), “Zāļu ielas blūzs” (2001) un “Kabatā man blūzs” (2007)), kurš šoreiz uzņēmies gan ģitārista, gan arī vokālista funkcijas. Pārējie - Egils Mežs, Ģirts Laumanis un Guntars Mucenieks. Nospēlējuši pāris koncertus Liepājas pusē un ierakstījuši dziesmu “Vasara aiziet”, pērn “gurķi” radījuši arī pilnu albumu ar Egilu Mežu pie producenta pults. Kopumā desmit dziesmas plus viena bonusā. “Katrs, kas sasniedzis augstāko pilotāžu kādā jomā, ir ievērības cienīgs cilvēks - vienalga, vai viņš ir kabataszaglis, astronauts, muzikants vai dzejnieks,” Latvijas Radio 2 raidījumā “NeFormāts” albuma nosaukumu skaidrojis Ainars Pūpols. “Mani par to reizēm strostē, tomēr blūzā, lai uztvertu dziesmu, ir jāsaprot dziesmas teksts, betLatvijā joprojām daļa publikas nesaprot angļu valodu. Tāpēc, ja varu izteikties blūza formātā latviešu valodā, vai to man kāds var aizliegt?!” Tiesa, albums nav blūzs, varbūt kaut kas uz blūzroka pusi, bet lielākoties dominē roks. “Es sapratu, ka roks man joprojām ir aktuāls - īpaši šajā laikā, kad cilvēki tiek spiesti pie zemes. Viņiem vajag “pacelties”, un roks tam ir noderīgāks nekā blūzs, ko esmu spēlējis līdz šim,” skaidro Ainars.

PAR. Pēc paviršas pirmās albuma (pus)noklausīšanās reizes šķita, ka otrreiz šādai nodarbei labāk nepievērsties, taču izrādījās, ka albums ir apbrīnojami labs - kārtīgs Liepājas roks ar blūza elementiem, griezīgu soloģitāru (brīžiem), drošu ritma sekciju un tekstiem kaujiniecisku klasisko “Līvu” gaumē. Iesākuši ar skarbu ievadu - cietuma durvju čīkstēšanu un aizsišanos, sardzes komandām krievu valodā un citiem “jaukumiem” dziesmā “Vecajā cietumā”, Pūpola grupa turpina ar elegantu melodisko viskijroku “Sniegavīrs” un “līvisku” blūzrociņu “Man ir bail”, kuru vainago kulminācija ar varenu vīru kopkori piedziedājumā - nu gluži kā “Līviem”! Noteikti jāpiemin arī “Nakts viesnīcā (Zinu, kas tev tīk)” - alkohols, sieviete, sekss, tas ir, viss kā 80. - 90. gadu Liepājas roka tradīcijās pieņemts. Vēl - balādīte “Vasara aiziet” ar skaistajiem taustiņiem un ģitārsolo. Taču pāri visam - “Eņģelis ar spārniem”, kas izklausās pēc liepājnieku versijas par grupu “Rūsu”, kas savukārt, kā zināms, ir latviešu versija par “Motorhead”: zibinoša ģitāra, dzenošs bungu ritms un vēl melodija no Padomju Savienības kulta ziņu raidījuma “Vremja” tam visam pa vidu. Diskusijas rosinoša varētu būt dziesma “Spuldzes zieds”, kurā “gurķi” acīmredzami parāda savu attieksmi pret kovidlaikos notiekošo ar tekstiem “rokas, ziepes, metri, purni, “šagom v lockdown”, tupi nu būrī!”, “viss, kas mums pieder, ir važas un darbs”, “celies ar uguni, sadeg lai meli / Ne jau lai vergturi, ķēdēs mūs slēdz” u.tml. Redzot, kurām viedokļu grupām vismaz Mucenieks bieži vien pieslejas sociālajos tīklos, šāda mūziķu nostāja nepārsteidz - to var atbalstīt, pret to var iebilst, bet šajā konkrētajā gadījumā galvenais ir tas, ka dziesma ir laba, bet tekstu var arī laist garām ausīm.

PRET. Un te nu nonākam pie galvenā - ja viss tik labi, tad kāpēc “pēc paviršas pirmās albuma (pus)noklausīšanās reizes šķita, ka otrreiz šādai nodarbei labāk nepievērsties”? Tāpēc, ka Pūpola ņerkstīgais vokāls šādā rokmūzikā neiederas, tās ir totālas šausmas un bēdu ieleja. Ja blūzā viņš vēl izklausās gluži ciešami (piemērs - teicamais blūziņš “Skumjas kā pamestas mājas”), tad Liepājas rokā viņa nedabiskais un kaitinoši pārforsētais vokāls ir nevis vienkārši darvas pile medus mucā, bet gan - piedodiet par tiešumu! - kārtīgs un brūns klucis pašā tās virspusē. Sporta faniem būs pazīstamas tās sajūtas, kad, skatoties interesantu un aizraujošu spēli, nākas meklēt tās translāciju citā TV kanālā, jo komentētājs to padara nebaudāmu - lūk, bet te citu CD nepārslēgsi, klausies “The Cucumbers” ar Pūpolu vai neklausies vispār! Protams, šis ir ļoti subjektīvs vērtējums, varbūt kādam Ainars Pūpols liksies “kruts” kā Miks Džegers, taču šo rindu autors starp minētajiem diviem variantiem izvēlēsies otro, tas ir, neklausīties vispār.

 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!