RECENZIJA: The Smashing Pumpkins "Cyr"

 
©Publicitātes foto

Amerikāņu alternatīvā roka gigantu “The Smashing Pumpkins” pēc skaita divpadsmitais studijas albums pārsteidz tāpat kā visi pēdējie leģendāro “ķirbju” albumi - šoreiz jau ar stilistisko definējumu kaut vai vikipēdijā, kur dižojās ieraksts… sintīpops.

It kā jau pie Billija Korgana dīvainībām sen vajadzētu pierast, taču šis nu ir kaut kas jauns. Labās ziņas - līdzās Korganam (viņa pārziņā gan vokāls, gan ģitāra, gan bass, gan taustiņi) un ģitāristam Džefam Šrēderam jau otrajā albumā manāmi (tas ir, joprojām nav aizmukuši) arī “ķirbjus” uz kādu laiku pametušie ikoniskais ģitārists Džeimss Iha un bundzinieks Džimijs Čemberleins. Kopumā 20 (!) gabali 72 minūšu garumā - Billijs Korgans kārtīgi ieskrējies! “Esmu noguris no cilvēkiem, kuri stāsta, ka mana mūzika neskan mūsdienīgi. Aizdomājos par to un nolēmu ierakstīt patiešām mūsdienīgu albumu, lai ko tas man arī maksātu,” intervijā “NME” teicis Korgans, lai gan pirms tam izdevumam “Kerrang!” bija paudis, ka strādājis pie jaunā albuma kā pie izlases no dziesmām, kurām vajadzējis skanēt, it kā tās būtu sarakstītas 1993. gadā, tā teikt, atgriezies pie saknēm... Ej nu viņu saproti. No komerciālā viedokļa un saņemtās mūzikas kritiķu atsauksmes vērtējot, “Cyr” ir totāla izgāšanās. Ja pavisam īsi, tad: trīs zvaigznes no “NME”, tikai divas no “Rolling Stone” un “The Guardian”, kopējā “Metacritic” rangā nieka 61 punkts no 100; 71. vieta Apvienotās Karalistes albumu topā, 86. vieta Amerikā utt. Lai gan šie dati albumu neliek uzreiz norakstīt, tomēr tie liek aizdomāties. Pamatīgi aizdomāties.

PAR. Protams, albums nav sintīpops tā ierastajā izpratnē - drīzāk varētu teikt, ka tajā ieskanas “New Order-iski” ritmi, turklāt arī ne visa albuma garumā, jo brīžiem Korgans aizmaldās atpakaļ pie grupai “The Smashing Pumpkins” daudz ierastāka skanējuma. Ko par to visu teikt… Talantīgs cilvēks - un Korgans tāds nenoliedzami ir - ir talantīgs cilvēks, jebkurā mūzikas nišā. Piemēram, tādas dziesmas kā “The Colour Of Love” un “Cyr” ir ļoti labi padevušies gabali, un tas nekas, ka tie ir elektronizēti. Tas pats sakāms par īpatnējo “Telegenix” un pirms tās esošo “Save Your Tears”, taču paši labākie gabali ir ar šermuļus uzdzenošo nosaukumu apveltītā “Anno Satana”, pulsējošā un enerģiskā “Adrennalynne”, kā arī “Wyttch”, kas no albumā iekļautā skaņu materiāla ir vistuvākā “ķirbju” pierasti roķīgajam skanējumam. Kopumā - nav nemaz tik peļami, ir pat visnotaļ interesanti.

PRET. Lielākais šī darba mīnuss ir tas, ka to vajadzēja koncentrētāku, proti, no diviem desmitiem gabalu bez kādiem pieciem vai pat vairāk te varēja droši iztikt. Piemēram, “Dulcet In E” - ne jau sintīpops vainīgs, ka tā “neiet iekšā”. Vai arī “Black Forest, Black Hills” ar dāmu bekvokālu, arī “Haunted” - šādu uzskaiti varētu turpināt vēl un vēl.

 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!