RECENZIJA: Taylor Swift “Evermore”

 
©Publicitātes foto

Amerikāņu dziedātāja Teilore Svifta laikam nolēmusi pārbaudīt savu fanu reaģēšanas spējas negaidītās situācijās. Jau vairākkārt aprakstīts viņas izgājiens ar studijas albuma “Folklore” izdošanu, proti, kad šā gada 24. jūlijā Svifta savā "Instagram" kontā vienkārši paziņoja: "Pusnaktī klajā nāks mans jaunais albums." Un tiešām - jau pusnaktī tas bija atrodams mūzikas straumēšanas vietnēs. Pārsteigums, turklāt Sviftas iepriekšējais albums “Lover” bija izdots pagājušā gada rudenī.

Par “Folklore” viņa izteicās, ka “ir lietas, ko es neplānoju, un tas ir mans astotais albums", bet ko gan tad teikt par 11. decembrī izdoto “Evermore”, kas ir jauns studijas darbs ar kopumā 15 dziesmām stundas garumā?! Arī šajā gadījumā par albuma izdošanu tika paziņots vien dažas stundas pirms šī fakta, un, kā to asprātīgi savā apskatā norādīja žurnāls “Billboard”: “Piedod, Santa Klaus, bet Teilore labāko dāvanu jau ir uzdāvinājusi.” Albumā viesmākslinieku statusā ir tādas grupas kā “Bon Iver” (ar Džastinu Vernonu bija sadarbība arī darbā pie “Folklore”), “The Nation” un “Haim”, autoru un producentu lomā bez pašas Sviftas vēl bijuši arī Ārons Desners un Džeks Antonofs. “[Pēc “Folklore” izdošanas] mēs vienkārši nevarējām vairs pārtraukt rakstīt dziesmas: man bija tāda sajūta, it kā mēs stāvētu folkloras meža malā un mums būtu iespēja pagriezties un doties atpakaļ vai tomēr doties dziļāk šajā mūzikā mežā. Mēs nolēmām doties,” stāsta mūziķe. Kritiķi šo blandīšanos pa mežu uztvēruši ārkārtīgi labvēlīgi - praktiski visi devuši tam piecas zvaigznes no piecām.

PAR. Kā jau tika teikts par iepriekšējo albumu “Folklore” - vienkārši un skaisti, elegants tā saucamā “adult pop” sajaukums ar indīpopu. Protams, te ir arī iepriekšējā garadarbā dominējošais indīfolks, taču šoreiz Teilore Svifta daudz drošāk eksperimentējusi ar dažādiem skanējumiem un to meklējumiem. Neskatoties uz albumā iekļauto melodiju relatīvo rāmumu, ļoti labi var iztēloties tās skanam arī stadionu plašumos. Labākie gabali šķiet tieši tie trīs, kuros piedalījušies minētie viesmūziķi - “No Body, No Crime” (kopā ar “Haim”), “Coney Island” (ar “The Nation”) un pašās albuma beigās nobēdzinātais “Evermore” (ar “Bon Iver”). Taču arī citas dziesmas gluži labi iet pie sirds, varbūt vienīgi neliek uzreiz pievērst tām uzmanību.

PRET. Un atkal nāksies atkārtoties, proti, citēt sevis paša par “Folklore” rakstīto, ka “grūti “pavilkties” uz šo albumu - tas vienkārši neiekustina.” Tiešām neiekustina, piedodiet.

 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!