RECENZIJA: Urbix "Laika dzeloņdrātis"

Patriotu mēnesī patriotiskā grupa “Urbix” bija vēlējusies godināt latviešu strēlnieku varonību, kam par godu sarīkot kārtīgu debijas albuma “Laika dzeloņdrātīs” prezentāciju, taču – pandēmija un izolācija, kā rezultātā pēc valsts svētkiem varēja sarīkot vien singla “Divdūjiņas” karantīnas versijas neklātienes atrādīšanu publikai. Taču albums ir iznācis un arī iegādājams, kopumā desmit dziesmas plus intro.

Ja par grupu “Urbix”, tās nosaukums nemaldina - apvienības līderis un vokālists tiešām ir dzelzsrīkle Urbix (Normunds Štefenhagens), kura vārds nesaraujami ir saistāms ar latvju “thrash metal” pionieriem grupu “Huskvarn”. Projekts “Urbix” radies 2015. gadā, kad “husvarnieši” no grupas ceturtdaļgadsimta ilgās vēstures dažādiem sastāviem - pats Urbix (vokāls), Agris Siksna (ģitāra), Artis Apinis (ģitāra), Edžus Korsaks (basģitāra), Egīls Krūmiņš (akordeons, taustiņi), Juris Šenbergs (bungas) - saņēmuši piedāvājumu veidot smago versiju folkloras kopas “Vilki” veidotajā diskā “Cīņai sveiks!” iekļautās dziesmas “Dzeloņdrātis” pirmajai versijai. Savas relatīvi visai neilgās pastāvēšanas laikā “Urbix” ar savu skanējumu kuplinājuši vairākus Lāčplēša dienas pasākumus Latviešu strēlnieku laukumā, piedalījusies Barikāžu atceres dienā Brankās un Bermontiādes simtgadei veltītajā pasākumā Jelgavā, un klausītāji atzinīgi novērtējuši tās īpašo pieeju Latvijas un patriotisma tēmai. Albums tapis ģitārista Agra Siksnas studijā, tajā apkopotas latviešu strēlnieku un tautas dziesmas “metālistu” versijās. “Ar to vēlamies godināt latviešu strēlniekus kā latviešu izcilības paraugu - dziedāt un spēlēt viņu dziesmas sev raksturīgā roka manierē, atcerēties tā laika vizuālo veidolu un būt kopā laimīgi, veseli un lepni par Latviju,” saka Urbix.

PAR. Savulaik šlāgerus un senas estrādes ansambļu melodijas smagās mūzikas manierē iespēlēja jokdari “Higinsoni”, šajos laikos pa kādam gabalam šādā mērcē pamāžojas “Kumosiņš”, tomēr “Urbix” šai lietai ir pievērsies daudz nopietnāk - ar strēlnieku dziesmām neviens nejokojas. Urbix ir savā vīrišķīgi rūcošās balss elementā, taču jāatceras, ka viņš ir arī ilggadējs korists, līdz ar to balss amplitūda šim vīram ir gana plaša. Priecē ģitārists Siksna (un droši vien arī Apinis), kura specifiskais skanējums ir viegli atpazīstams, joprojām meistarīgs ir Šenbergs, noslēdzošajā gabalā “Upe nesa ozoliņu” uzmirdz Krūmiņa taustiņu spēle. Tas par individuālo pienesumu, bet no dziesmām labākā šķiet tieši minētā “Upe nesa ozoliņu” - bez pārspīlējumiem, vienkārši strēlnieku dziesma smagā roka versijā. Noteikti jāizceļ “Divdūjiņas” - labi izdevusies aranžija ar elegantiem ģitārsolo un bungu partijām, tikai kā uz to skatīsies šlāgermīļotāji… Vēl - patriotiskā “Mirdzot šķēpiem” ar trauksmaino ģitāras motīvu. Labi, ka albums izdots mājas fonotēkā saglabājamā CD versijā - par to paldies Jelgavas domei un Jelgavas pilsētas pašvaldības iestādei “Kultūra”, kas raduši iespēju palīdzēt arī šādam nekomerciālam projektam. Vēsturiski un izglītojoši (albumam pievienots arī buklets ar dziesmu tekstiem un īsu skaidrojumu par strēlniekiem, turklāt tas ir arī angliski), lai gan arī ļoti disonējoši. Kam patīk tādi diametrāli pretstati kā siļķe ar ievārījumu vai marinēti gurķi ar medu, tiem šis albums patiks.

PRET. Klausoties šo albumu, pirmām kārtām vajadzētu distancēties no domas, ka tas ir Urbix ar “ex-husvarniešiem”, taču šādai domai nobriest ir vieglāk, nekā to realizēt. Šī vai arī citu iemeslu dēļ lielākā daļa no albumā iekļautajām dziesmām izklausās pēc parodēšanas, lai gan “Urbix” nebūt tā nav domājuši. Pie šādām parodijdziesmām neviļus gribas pieskaitīt “Maziņš biju neredzēju”, “Kas kaitēja nekarot”, “Jautrības brīžiem”, “Strauja Daugaviņa” u.c., bet “Pumpiņrasā” vispār var likt aiziet ar sirdi 90. gadu sākuma metālistiem - klausīties, kā Urbix savā nebalsī mauc “pumpiņ, pumpiņ, pumpiņrasā, pumpiņ vēder’ galiņā” - tas ir trakāk nekā dzirdēt Ainara Virgas skandēto “Hei, rumpi pumpi vīrs” un daudz grūtāk nekā klapēties ar “urlām” 1992. gadā Biķerniekos pirms festivāla “Metal Revolution”…