RECENZIJA: Duets Sandra "Veltījums"

Muzikālā apvienība “Duets Sandra” ir viena no leģendārākajiem un mītiem apvītākajiem pašmāju ansambļiem – savulaik šāda veida slavu bija iemantojušas grupas “Hameleoni” un “Tranzīts” (starp citu, abas joprojām elpo), bet pašlaik ar to var salīdzināties laikam vien Sanda Kiopa “pīlādžogu spēriens”.

Kas ir šī “šāda veida slava”? Ar šādiem ansambļiem mēdz baidīt bērnus, ja iztiekam bez pārspīlētiem un tēlainiem salīdzinājumiem, tad - cilvēkus, kuri ir iecienījuši labu mūziku. Taču tā kā “Duets Sandra” iesnieguši savu pēdējo darinājumu Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvai “Zelta mikrofons”, turklāt uz to vēloties pretendēt roka (!) kategorijā, gribot negribot nācās to noklausīties. “Veltījums” izdots jau pašā šā gada sākumā, turklāt, pēc dueta dalībnieku paustā, tas esot jau 24. grupas albums. ”Patiešām, šis ir mūsu 24. albums, bet ar jauno solistu Andri Rogu pirmais albums. Albums veltīts ”Duets Sandra” solistei un neskaitāmu dziesmu autorei Sandrai Brīnumai,” vēsta grupas līderis Andris Brīnums. Iepriekš Sandra bija galvenā dziesmu autore, un dziesmas bira kā no pārpilnības raga, bet pēc Sandras aiziešanas mūžībā (viņa mira 2017. gada februārī) dziesmu sacerēšanu pārņēma viņas vīrs Andris, kuram šai lomai nācās piešauties, taču beigu galā kaut kas tomēr ir sanācis. Jāpiebilst, ka “Duets Sandra” nesēž rokas klēpī salikuši arī tagad - ik pa laikam sociālajos tīklos tiek sarīkoti tiešraides koncerti, kuros tiek izpildīti dueta slavenākie hiti, bet par ziedojumiem var pasūtīt arī sev vēlamo dziesmu. Nav bijis ne mazākās vēlmes pārbaudīt, kā tas viss darbojas, bet laikam jau darbojas, jo Andris Brīnums pēc koncertiem parasti “Facebook” ieraksta pateicību klausītājiem un ziedotājiem - tātad viņi ir.

PAR. Par mīlestību pret mūziku šis vīrs pelnījis cieņu, lai gan brīnums, ka Brīnuma brīnums tomēr spēj sagrabināt klausītājus koncertiem. Dueta piesaukto rokmūziku te tiešām var atrast - kaut vai albuma pirmajās divās dziesmās “Veltījums” un “Apstājies”, kur tituldziesma atgādina kaut ko no tā repertuāra, ko mēdz izpildīt “Credo” un Guntis Veits, kad sadomā mazliet roķīgāk uzspēlēt ģitāru, bet otrs minētais gabals ir vēl bēdīgāks gadījums, jo tajā griezīga ģitāra tiek sakombinēta ar laikam kādā pažobelē uzietu “čimčidrilku”. Kopumā gan tas ir caurcaurēm šlāgeris, bet albumu raksturojošākais meldiņš varētu būt “Traktorists”. Pats lielākais šī albuma pluss ir tāds, ka pēc tā noklausīšanās jebkurš cits albums nemaz tik baiss vairs nešķiet.

PRET. Pat žēl kaut ko teikt… Lai nu paliek muzikālās “vērtības” - ja jau šo te klausās, tad kādam tas ir interesanti, bet teksti gan ir citēšanas vērti. Piemēram, valša stilā ieturētā dziesma “Lašmaizīte”: “Es pie galda sēdu / Lašmaizīti ēdu / Rasols man pie kājas / No tā tik kuņģis stājas.” Vai vēl: “Vasaras laiks, atkal būs tvaiks / Būs alus, būs vobla” un “Alus un vobla, tas ir kruta / Alus bez voblas, tā ir sula” (dziesma “Alus un vobla”), bet pēc tam: “Alutiņš labs / Ja tas nav skābs / Jāzin ir mērs / Prātiņš kaut švērs” (vai kaut kā tamlīdzīgi - “Paģiru dziesmiņa”). Protams, te nav tikai par dzeršanu, ir arī par ēšanu. “Ēdot biezpienu mēs gudri būsim / Gudro galvu īpašnieki kļūsim / Bet kam galvā tikai biezpiens / Tam būs jādzer baltais piens” no dziesmas “Biezpiens”, kuras piedziedājums paskaidro visu: “Biezpiens - galvā tev un man / Ka tik dziesma labi skan / Kas tas ir tas biezais piens / To tak nesaprot neviens.” Šai sensacionālajai atklāsmei seko līdzīgā garā ieturētā “Sviests”, bet vēl te ir dziesma “Gaņī maņī” ar šādām pērlēm: “Puņķainas iesnas kad reiz piemetās / Deguns tik jocīgi tad izskatās / Lūdzu, lai aptiekā pilienus dod / Saka man tā: “Jāmaksā!” un piedziedājums “gaņī maņī!”. Un vēl te ir… Labi, pietiks.