RECENZIJA: The Struts "Strange Days"

Angļu rokgrupa “The Struts” pastāv nieka astoņus gadus, arī paši vīri nav gados nekādi vecie, tomēr uzņēmušies popularizēt mazliet jau piemirsto glemroku, par saviem ietekmes avotiem saucot tādas grupas kā “Queen”, “The Darkness”, “The Rolling Stones”, “Aerosmith”, “Def Leppard”, “The Killers”, “The Smiths”, “Oasis”, “The Libertines”, “The Strokes”, “My Chemical Romance” un pat Maiklu Džeksonu.

Šīs grupas lielāko panākumu sarakstā pagaidām minama vien piedalīšanās augstākā ranga festivālos, kā arī pašu “The Rolling Stones” iesildīšana koncertā Parīzē 80 000 klausītāju lielas auditorijas priekšā. Ierakstu jomā “The Struts” īpaši nav, ar ko palepoties - gan debijas albums “Everybody Wants” (2014), gan “Young & Dangerous” (2018) Britu salās un Amerikā tika Top 100, taču pat ne pirmajā piecdesmitniekā. Lai kaut kā celtu savas akcijas, “The Struts” iespēlējuši pāris dziesmas ar dažādām slavenībām (piemēram, Keshu), un šis albums nav izņēmums - viesmūziķu skaitā redzami gan Džo Eliots un Fils Kolens no “Def Leppard”, gan Alberts Hamonds Jr. no “The Strokes”, gan Toms Morello no “Rage Against The Machine”, gan… Robijs Viljamss.

PAR. Albums tiem, kuriem tīk tādas grupas kā “Kiss”, “Motley Crue” un “Twisted Sisters”, turklāt ar 70. gadu roka piesitienu - noprovēšanai var ieteikt kaut vai dziesmu “Do You Love Me”, bet, ja vēl ar leģendāro “The Rolling Stone” piegaršu, tad skaņdarbu “All Dressed Up (With Nowhere To Go)”. Taču pats labākais albuma gabals ir “Wild Child” - mežonīgais un nepieradinātais kopdarbs ar Morello,

PRET. Ko teikt par apvienību, kas sevi pozicionē kā rokgrupu, taču albumu iesāk ar tituldziesmu, kura iespēlēta kopā ar Robiju Viljamsu, pie tam viņa stilā?! Pareizi, necenzēto leksiku izlaižam. “Strange Days” nav nevienas dziesmas, kuru gribētos noklausīties atkārtoti.