Dzelzsrīkles Jāņa Bukuma grupas “Jānis Bukums” ceturtais albums sastāv tikai no sešām kompozīcijām – tas ir EP jeb minialbums. Tas tapis pandēmijas laikā un atspoguļo grupas mūziķu domas un nostāju par notiekošo pasaulē un Latvijā.
“Šogad kā nekad pasaule saņēmusi daudzus triecienus un nav skaidrs, vai esam šo vēsturisko periodu jau pārdzīvojuši, vai tomēr gaidāmi vēl kādi pārsteigumi un nedienas!?” tā Bukums. Dziesmu teksti pieskaras tādām tēmām kā vērtību skalas apvērsums krīzes apstākļos, pierastās kārtības nomaiņa pret avārijas stāvokli, cilvēku reakcijas un darbības nepierastajā vidē. Vārdu autors ir Jānis Bukums, savukārt mūzikas komponēšanā šoreiz piedalījusies visa grupa, pašu Bukumu ieskaitot - ģitāristi Arturs Liede un Gunārs Orlovskis, basists Andrjus Jaņuns un bundzinieks Filips Batarags. Albums ierakstīts sadarbībā ar Kārli Šteinmani studijā “KS Records - Unity Audio”, izdots sadarbībā ar “LRMA Records”, pagaidām klausāms digitāli, bet ierobežotā daudzumā būs pieejams arī CD formātā.
PAR. Jānis Bukums savā elementā - gan muzikāli, gan tekstuāli. Kādu konkrētu dziesmu izcelt ir pagrūti - it kā par Nr.1 varētu kronēt tituldziesmu, taču ir aizdomas, ka bez videoklipa noskatīšanās patika par to būtu nedaudz mērenāka. Līdz ar to par ieteicamākajām jāatzīst skarbi enerģisko “Welcome” (“Negribēdami izgāzties mēs draugus nodevām / Principus un ideālus “tupa” pa*irsām / Šo ļoti skaisto vietu lēti pārdodam / Welcome!”) un nolemtības pārpilno “Pasaule” (“Pasaule aiziet / Pasaule aiziet ciet”). Pāri visam - Liedes superīgā ģitārmeistarība un ritma sekcijas (Jaņuns un Batarags) teicamais darbs. Un vēl viens pluss - šajā albumā nav nevienas tradicionālās kaverversijas, kuras pēdējos ripuļos palika aizvien slābanākas un slābanākas. “Sen jau sēņu lietus līs / Jo plānprātības dievs ir dzīvs” (no dziesmas “7. dienas burvis”) - tā diemžēl ir, tas par mums.
PRET. Salīdzinājumā ar savu priekšteci, 2018. gada novembrī izdoto Artura Liedes konceptalbumu “Neuzvarētais”, jaunais studijas darbs ir krietns solis atpakaļ. Patiesībā arī “burvi” var dēvēt par konceptalbumu, tikai Bukuma izpildījumā - tas ir vēstījums par pašlaik apkārt valdošo cilvēku bezprecedenta stulbumu, bet mūzika atstāta it kā otrajā plānā. Taču šis vēstījums nav no sērijas “o, malacis, beidzot kāds to pateica!”: Bukums & Co reflektē par lietām, kuras katrs normāls indivīds tāpat zina un saprot, tāpēc tās atkal un atkal dzirdēt jau paliek nogurdinoši, savukārt tiem, kuriem tas nepielec, nepieleks arī pēc albuma noklausīšanās. Un kāpēc tikai sešas dziesmas? Lai gan - ja starp tām vienalga ir atradusies vieta tādiem ierindas gabaliem kā “Kāds tevi sauc” un “Hei, brāl!”, tad “bukumiešiem” acīmredzot nav bijis nekā sakāma, un tad labāk, ka ir tā, kā ir.
