RECENZIJA: Ansis "Liela māksla"

 
©Publicitātes foto

Pirms daudziem gadiem anša (īstajā vārdā Ansis Kolmanis) vārds lika tikai vienaldzīgi paraustīt plecus – kārtējais latvju reperis varen plašajā latvju reperu armādā, taču tagad situācija ir kardināli mainījusies, un oktobra beigās klajā nākušo albumu “Liela māksla” var bez pārspīlēšanas dēvēt par vienu no gada gaidītākajiem mūzikas lieldarbiem. Jāatgādina, ka ansis plašāku auditoriju un repa troni iekaroja ar 2017. gadā izdoto albumu “Balzams”, kas ieguva “Zelta mikrofonu” kā 2017. gada labākais pašmāju repa ieraksts, tika nominēts Austras balvai kā viens no desmit labākajiem latviešu mūzikas 2017. gada ierakstiem un ieguva gada straumētākā latviešu mūzikas ieraksta titulu “DigiTop 100” topā, bet dziesmu nometnē “RigaLive” radītā un kopā ar Kristīni Pāži ieskaņotā dziesma “Zemes stunda” straumēšanas servisos atskaņota vairāk nekā 5,6 miljonus reižu. “Liela māksla” pēc skaita ir ceturtais studijas albums anša karjerā.

"Es gribu ar šo ierakstu nedaudz sačakarēt visus tos, kuriem liekas, ka ar repu viss ir vienkārši. Droši ir tas, ka 2020. gada Rīgā lielākais muļķis telpā biežāk būs nevis hiphopa fanāts, bet tas, kurš neko par to nezina un tajā neko neprot vai nevēlas saklausīt un saskatīt,” nu jau droši var teikt ansis, absolūti nesatraucoties par to, ka kāds viņu varētu vainot iedomībā. “Es repoju ilgāk nekā pusi sava mūža, un varu teikt, ka hiphopa mūzikas mutācijas grūti salīdzināt ar jebko, kas pēdējos 40 gados noticis jebkurā citā mūzikas žanrā. Tas nekad nav pabeigts, tas nekad nav nepareizs vai pareizs, un tas nepārtraukti izaicina pats sevi mainīties, evolucionēt, lauzt jebkādus rāmjus, būt brīvs, multikulturāls, internacionāls, spēcīgs un inovatīvs. Šobrīd reps ir populārākais mūzikas žanrs uz planētas, un es pat neuzskatu, ka tā ir godīga cīņa. Vieglāk ir pateikt, kas reps ir, nekā kas tas nav. Tas nekad nav bijis tikai mūzika, un tas nav tikai māksla. Šis ieraksts ir pirmkārt veltīts man pašam, otrkārt - hiphopa kultūrai. Tas ir personisks un reizē pašironisks stāsts par mani un manu dzīvi Latvijā un hiphopā vienlaicīgi."

Albumā iekļautas 12 kompozīcijās, kurās kā viesmākslinieki dzirdami arī Rolands Če, vijolniece Kristīne Balanas, Kashuks, Gints Smukais, Chris Vader, Niklāvz, Oriole, Shenfi, DJ PM2THEAM, Didzis Bardo, Viesturs Melders, Elvijs Grafcovs un citi. Ieraksts tapis 2020. gadā Rīgas nomalē, un tas esot radīts nelielā treilera istabā, kas pārvērsta par mājas ierakstu studiju. Arī ierakstu miksējis un māsterējis pats ansis. Albums tika izdots 30. oktobrī un sacēla īstu vētru sociālajos tīklos. Lūk, piemēram, mūziķa Goran Gora ieraksts: “Nu, ja jau šodienas galvenais [notikums Nr.1] ir “Liela māksla”, tad es arī. Maniem tuvākajiem jau sen ir zināms, ka es esmu "lielākā anša fane", jo mana apbrīna par viņa intelektu, dotībām un spējām nav zudusi kopš "Himnām", kad pirmo reizi apzināti mūzikā nolēmu tikties ar šo "reperi" (nezinu kāpēc man nepatīk šī definīcija).

Bet "Liela māksla" ir kaut kas NEdefinējams. Es gribētu teikt, ka šis ir neticami augsts A klases hiphopa albums, bet tas nav viss. Es gribētu teikt, ka šis ir augstas klases populārās mūzikas albums, bet tas nav viss. Es gribētu teikt, ka šis ir anša labākais albums, bet tas nav viss. Baidos, ka šis nav vienkārši Gada albums. Baidos, ka šis albums ir Latvijas hip-hopa KID A.” Vai vēl cits ieraksts, ko atstājis kāds Raivis Spalvēns: “Latviešu dziedātāja anša albums “Liela māksla” ir gana labs iemesls beidzot nominēt hiphopa mākslinieku kādai no ikgadējām balvām literatūrā: sakarīgi un jēgpilni teksti, kas šai paaudzei nozīmē daudz vairāk nekā, piemēram, Ziedoņa krājums “Motocikls”.” Trakas lietas, taču lasāmi arī tādi viedokļi…

PAR. anša repošanas talants ir cieņu raisošs - pirmkārt, jau tas, ka viņš dziesmu tekstus šauj ārā ar Eminema cienīgu ātrumu un ar Latvijas Radio pensionēta diktora perfekto dikciju. Otrkārt, anša teksti nav bezjēdzīgu frāžu savirknējums, tie ir noslīpētu teikumu, tēlainu izteicienu, žargona un dažkārt arī nenormatīvās leksikas apkopojums elegantā stāstā - sēdi, klausies un ar skaudību domā: johaidī, pa kuru laiku viņš ievelk elpu, ja es tā mācētu uzrakstīt, kā viņš repo! Protams, arī muzikālā ziņā ansis ir vērtība - šajā jomā klausīšanos var sākt jau ar albumu ievadošo dziesmu “Rokas”. Noteikti ieteicams ir arī agresīvais gabals “Sports”, kas bagāts ar sempliem un skrečiem, kā arī stilā “no sirds un no rajona” ieturētais “Rīgā”, kas stāsta par dažādajām iespējām šeit pat, pašu mājās. “No Rīgas Londona izskatās kā lauki” - tieši tā! Vēl jāatzīmē “Pīle”, kuras ierakstā piedalījies vēl viens repa smagsvars Rolands Če un akadēmiskā vijolniece Kristīne Balanas, kā arī ir iesemplēti teksti no ziņu raidījumiem un pat Mārtiņa Rītiņa “pīlīgā” balss. Taču pati labākā kompozīcija ir latvju repa tīrradnis “Bimini”. Šo būs grūti pārspēt - tas par visu albumu.

PRET. “Liela māksla” ir apkopojums arī par paša anša dzīvē piedzīvoto, tikai - vecīt, domā tā tava dzīve visus baigi interesē?! Repera karjeras iesākumi, skolas gaitas Kauguros, kad, mājup ejot, nācies slēpt pusdienu naudu penālī vai omas pensiju iekškabatā, par čigānu “narikiem” un citam lietām (dziesma “Kauguri 1998”), pat par pubertātes iestāšanos un dažādas pārdomas par to, kā bija, kā varēja būt, kā ir u.tml. OK, ja tas ir iepīts interesantā kompozīcijā, to var klausīties, bet, ja tik garlaicīgā un no hiphopa attālā gabalā kā astoņas minūtes garajā skaņdarbā “Gaismās” (pie tam tā vēl albumā iekļauta kā Nr.2), tad var pietrūkt pacietības gaidīt tā visa beigas.

 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!