Nupat klajā nācis jaunā dziedātāja Jāņa Moiseja albums, kuram ir visai simbolisks nosaukums – Šķiršanās blūzs. No blūza un arī citiem mūzikas stiliem Jānis gan nešķiras, taču no Latvijas gan – viņš devies mācībās uz Šveici.
Līdz šim Jāņa Moiseja vārds vairāk tika saistīts ar šlāgermūziku, ko sekmēja gan kopā ar Lieni Šomasi iedziedātais albums Pasaule ir skaista ar Raimonda Paula mūziku, gan dalība dažādos apšaubāmas kvalitātes šovos un pasākumos. Taču viņa jaunais ripulis tiek pieteikts kā "viegls popdžezs ar bosanovas elementiem". Par to Neatkarīgās sarunā ar pašu Moiseju neilgi pirms viņa došanās uz Šveici.
Šā albuma mūzikas stilu izvēlējies pats vai arī to diktēja izdevēji?
– Kopā ar Lieni Šomasi mums savulaik bija izdots šlāgeralbums, taču patiesībā savu muzikālo darbību sāku džezā. Kad man bija 16 gadu, man bija džeza blice, un tas bija pirmais, ar ko vispār nonācu mūzikas apritē. Tā arī ir mūzika, kas man patīk. Daudzi teica: "Nu, Jāni, ja jau tev tāda mūzika patīk, pamēģini, varbūt izdodas!" Ierakstīju dažas dziesmas, un izklausījās riktīgi forši. Izdomājām, ka varbūt šādu varētu izveidot arī visu albuma konceptu – ka 80% mūzikas varētu būt bosanova un džezs. Tur ir arī svings un pat viens rokenrola gabals.
Vai mūsdienu krīzes apstākļos vienkāršākais tomēr nebūtu ievērot principu lecam pa vecam, tas ir, maucam kopā ar Lieni Šomasi tikai šlāgerus?
– Jā, man Guntars [Mikrofona ierakstu pārstāvis Guntars Račs – S. V.) kaut ko tādu arī piedāvāja... Ja turpinātu dziedāt šlāgerdziesmas, iespējams, tas būtu vēl viens zelta disks, bet… Māksliniekam tomēr gribas darīt to, kas viņam tuvāks. Šis droši vien nebūs komerciāli tik veiksmīgs disks, kaut arī... Te ir arī tādas dziesmas, kas varētu patikt tai pašai publikai, kas klausījās disku Pasaule ir skaista, turklāt nu klausītāju vecuma latiņa jau ies uz leju, kas nozīmē, ka auditorijas vidū parādīsies arī intelektuālās mūzikas piekritēji, trīsdesmitgadnieki. Tas ir kā nišas produkts, kuru pārdot intelektuālās mūzikas piekritējiem, kā arī maniem faniem. Tam pat nav nepieciešama īpaša atbalstošā koncerttūre.
Man gan šķiet, ka komerciālā nozīmē džezu var atļauties dziedāt tikai Intars Busulis. Diez vai Jānis Moisejs šajā jomā varētu būt tik veiksmīgs…
– Nu, vispirms to cilvēkiem jāpaklausās. (Nopūšas.) Ir jāatrod sava niša kā solomāksliniekam. Iespējams, kaut kad nākotnē es turpināšu sadarbību arī ar Šomasi, bet šis albums bija tāds solis, kuru noteikti vajadzēja realizēt; jutu, ka to vajag izdarīt. Arī cilvēkiem, kas ir dzirdējuši mani izpildām džezu, patika. Neviens tā īsti līdz šim nezināja, ka esmu arī džeza dziedātājs, ka esmu ar labiem panākumiem piedalījies Sony Jazz Stage, ka man bija savs džeza bends utt. Domāju, šis albums būs kā pierādījums tam, ka Jānis māk arī kaut ko citu, ne tikai dziedāt šlāgerus. Man gan, protams, bija liels gods dziedāt Raimonda Paula dziesmas, tomēr nepieciešams arī kaut kas dvēselei.
Par dziesmu izvēli…
– Galvenais priekšnosacījums bija tāds, lai šo albumu varētu klausīties no pirmās dziesmas līdz pēdējai, nepārslēdzoties no vienas dziesmas uz citu. Mūsdienās albumi bieži vien ir kā rasols, kurā samests viss, ko attiecīgais cilvēks pēdējā laikā ir izdarījis, – davai, cepam tik ārā! It īpaši tā bija pirmskrīzes laikos, kad cilvēkiem bija nauda un gandrīz jebkurš disks tika pirkts labi. Šim albumam ir izdevies radīt vienotu konceptu, jo ir izveidots tāds kā stāsts par mīlestību, kas pieskaras katrai attiecību lappusei. Tur ir viss, sākot no iepazīšanās un iemīlēšanās līdz pat šķiršanās procesam.
Ja viss ir tikai par attiecībām, vai šie teksti beigu galā nenošķebina?
– Nu jā, jā, bet tas nav par attiecībām tikai tādā ziņā, ir arī dažādākas dziesmas! Nav šajos tekstos kā ar bomi pa pieri – bums, esmu iemīlējies! Šīs dziesmas pasniegtas ar dziļāku jēgu. Albumā ir gan jaunas dziesmas, gan arī no 60. un 70. gadiem. Izklausījāmies cauri milzum daudz repertuāra, kamēr nonācām tieši pie šādas izvēles. Šī ir tāda kā laba fona mūzika, kuru uzlikt jebkurā bārā, un cilvēkiem tas patiks.
Šķiršanās process jau tev pašam ļoti aktuāls – dodies uz Šveici…
– Jā, braucu tikt pie maģistra grāda. Mācījos šeit pat zviedros, ekonomikas augstskolā, šogad to pabeidzu un tiku pie bakalaura grāda biznesa administrācijā. Biju domājis palikt Latvijā, taču aizsūtīju pāris pieteikuma anketu uz Šveices augstskolām, un man tās akceptēja. Nodomāju – tā kā esmu jauns, bet šeit pašlaik banku sektorā nav tie labākie darba apstākļi… Uzskatu, ka šis tiešām ir pats labākais laiks mācībām, un ja manu kandidatūru vēl akceptē šāda ranga universitāte [Lugano], tad kāpēc gan ne?! Pēc tam varēšu pārņemt kaut Parex banku! (Smejas.) Protams, varēju apstāties arī pie bakalaura grāda, taču es gribu darīt visu pēc maksimālās programmas. Laikam tas saglabājies vēl no tiem laikiem, kad nopietni trenējos basketbolā. Šķiet, ar tādu apziņu vispār var kaut ko sasniegt, jo ir jābūt kādam augstākam mērķim.
Bet ar mūziku uz vienu vai diviem gadiem tagad būs cauri?
– Nav jau problēmu nedēļas nogali paņemt brīvu un atbraukt [uz Latviju], ja vien ir kāds, kas var samaksāt pienācīgu honorāru. Starp citu, kas dīvaini, ka vismaz krievi, kuriem patīk džezs, to joprojām var izdarīt. Turklāt neticu, ka es arī Šveicē nosēdēšu mierīgi. Protams, var teikt, ka es uz laiku it kā atvados no mūzikas, taču man šķiet, ka gan jau arī tur kaut kas notiks. Kad aizbraucu uz Šveici (Jānim tur jau ilgus gadus dzīvo māte – S. V.), vienmēr uzrodas kādi cilvēki, kuriem kaut kas interesē muzikālajā jomā: uzaicina uz radiostaciju pastāstīt par muzikālo situāciju Latvijā, uzaicina uzdziedāt kādos saviesīgos pasākumos u. tml. Varbūt, ka uzrodas kāds projekts arī šajā valstī. Noteikti zinu, ka paralēli turpināšu mācības arī mūzikas jomā, man jau sarunāta privātskolotāja. Ļoti tuvu ir Milāna, tikai kādi 30 kilometri, un tur ir ļoti spēcīga skolotāja.
Ko tad tu stāstīji radiostacijai par Latvijas muzikālo situāciju?
– Kad es stāstīju, tad viss vēl bija OK! (Smejas.) Bet tagad… Tagad visi Anglijā!