Savulaik popmūzikā bija diezgan strikta hierarhija: popmūzikas karaliene Madonna – viņas troņmantiniece Kailija Minoga – popmūzikas princese Britnija Spīrsa. Bet tas bija ļoti sen, krietni pirms billiju ailišu laikmeta. Taču minētā trijotne arī nav devusies pensijā, kam dzīvs pierādījums ir 6. novembrī klajā nākušais augumā miniatūrās austrālietes Kailijas Minogas pēc skaita piecpadsmitais studijas albums. Saprotams, ka pēdējos gados Kailijai vairs tik labi nav veicies kā 80. gadu beigās, 90. gadu pirmajā pusē un arī gadsimtu mijā, lai gan – austrāliete ik pa laikam atdzimst kā fēnikss no pelniem, ko apliecināja arī iepriekšējais albums “Golden”, kas ieņēma pirmo vietu Apvienotās Karalistes topā un arī citviet.
Par jaunā albuma “Disco” komerciālajiem panākumiem pagaidām spriest pāragri, taču vismaz mūzikas kritiķi pret to attiekušies diezgan labvēlīgi - četras zvaigznes no piecām, bet “Metacritic” rangā godājamie 80 punkti no 100. Kopumā ducis dziesmu plus četras “deluxe” versijā, kas, kā jau tas viegli noprotams no albuma nosaukuma, ieturētas “disco” un “dance pop” stilā. Starp citu, šis ir trešais albums Kailijas karjerā, kurā viņa piedalījusies pilnīgi visu dziesmu sacerēšanā, kā arī pirmais, kurā viņa pati bijusi arī tā skaņu inženiere.
PAR. Kā jau to norādījuši Rietumu mūzikas kritiķi, perfekti noproducēts albums, elegants skanējums un teicamas aranžijas, tātad - viss kā Kailijai pienākas. Klausoties šo darbu, rodas optimistisks noskaņojums, bet iztēle uzbur diskotēku spožās gaismas un deju zālēs valdošo prieku, tas ir, visu to, ko šobrīd kovidlaiks mums ir atņēmis - tāds laikam arī bijis Minogas mērķis. No dziesmām pirmām kārtām gribētos izcelt enerģisko “Where Does The DJ Goes?”, un tas nekas, ka pirmā singla godam tika izvirzīta producentu perfekti safrizētā “Say Something”. Jāizceļ arī otrais singls “Magic”, varbūt arī “Real Groove” un “Monday Blues”, kā arī teju visas “deluxe” versijā iekļautās dziesmas, bet vispār šo albumu tādās jaukās disko noskaņās var klausīties kā vienotu veselumu.
PRET. Ja “Golden” bija ar pamatīgu kantrī piešprici, tad šis ir ne mazāk pamatīgās disko noskaņās - vai tad tas šajos laikos vēl strādā?! Diez vai. Piemēram, “Last Chance” vai “I Love It” atsauc atmiņā “ABBA” laikus, un ne to labākajās izpausmēs, bet “Unstoppable” un vēl pāris gabali ir pavisam slābanas dziesmas. Turklāt prasītos kādu lielāka kalibra hitu (vai pat vairākus), citādi uz šā brīža komerciālās mūzikas pārprodukcijas fona neizcelties. Bet te to īsti nav.
