RECENZIJA: Pretenders "Hate For Sale"
Uz angļu grupas “Pretenders” albumu mūzikas ierakstu veikala “Randoms” plauktā acis vērās kā uz ārpus “Jurassic Park” filmēšanas teritorijas izsprukušu dinozauru vai, kas vēl trakāk, peidžeri vai faksa aparātu – jauns disks, nopietni?! Un tā nosaukumā pat nav pieslēpti vārdi “the best”?! Nē, jau kopš 1978. gada pastāvošā, savulaik pat pankroku un “new wave” spēlējošā rokgrupa tiešām izdevusi jaunu studijas albumu, kas pēc skaita tās karjerā ir tikai 11. – kopš 90. gadu otrās puses komanda nav izcēlusies ar milzu ražīgumu, tiesa, iepriekšējais disks “Alona” nāca klajā pirms četriem gadiem.
No “Pretenders” sākotnējā sastāva ierindā joprojām ir vokāliste/ģitāriste Krisija Hainda, pēc pārtraukumu atgriezies arī bundzinieks Martins Čamberss, savukārt abi pārējie - ģitārists Džeimss Volburns un basists Niks Vilkinsons - grupā iekļāvušies pirms kādiem 15 gadiem. Kopumā jaunajā albumā iekļautas desmit dziesmas, kuras Rietumu mūzikas kritiķi uzņēmuši diezgan vēlīgi (vai saprotoši), turklāt Apvienotajā Karalistē albums ticis Top 30, kas šiem veterāniem nav nemaz slikti. Jāatgādina, ka 2005. gadā “Pretenders” tika uzņemti Rokenrola Slavas zālē - panākums, kas arī kuram katram nav pa plecam.
PAR. Gandrīz katra “The Pretenders” dziesma ir stilistiski atšķirīga, un gandrīz katrai ir savdabīgs rokraksts, kura dēļ ir vērts to paklausīties. Piemēram, albumu ievadošā dziesma “Hate For Sale” - pancīgs gabals, nākamā “The Buzz” - ballītē “70+” uzlūdz dāmas, pēc tam “Lightning Man” - der kāda “krimiķa” skaņu celiņam, “Turf Accountant Daddy” - stilīga rokdziesma, “I Didn’t Know When To Stop” - vēl viens pancīgs gabals, tikai šoreiz ar mutes ermoņikām trumpī, “Maybe Love Is In NYC” un “Junkie Walk” - 70. gadu roka mīļotājiem un/vai tiem, kuriem patīk labas soloģitāras partijas, “Didn’t Want To Be This Lonely” - kaut kas uz jestra rokenrola pusi, “Crying In Public” - liriska un lēna, ar stīgu aranžijām bagātināta, albuma noslēgumam ļoti atbilstoša kompozīcija. Lūk, par katru dziesmu bez pūlēm atradās, ko teikt!
PRET. Albums ir klausāms un izklaidējošs, taču tajā nav nekā no tiem elementiem, kas atšķir labu mūziku no vienkārši mūzikas. Krisija Hainda izklausās kā nogurusi, kas arī absolūti saprotams - nākamgad taču viņai būs jau 70.
Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu “Randoms”.