RECENZIJA: Sam Smith "Love Goes"
Britu dziedātājs Sems Smits, kurš bieži vien tiek dēvēts par “Adeli, tikai vīriešu dzimtē”, kļuva pazīstams 2012. gada oktobrī, kad piedalījās dueta “Disclosure’s” dziesmas “Latch” ierakstā, bet pēc pusgada par britu topa Nr.1 kļuva “Naughty Boy” hits “La La La” – arī ar Smita līdzdalību.
Nu jau Smits labi apguvis solokarjeras lauciņu, kurā pirmās vagas tika artas 2014. gada maijā ar debijas albumu “In The Lonely Hour” un tādām dziesmām kā “Lay Me Down”, “Money On My Mind”, “Stay With Me”, “I'm Not The Only One” un “Like I Can”. Par šo albumu Smits tika nominēts prestižajai “Grammy” balvai sešās nominācijās, no kurām uzvarēja četrās: gada labākā jaunā mākslinieka un labākā popmūzikas albuma kategorijās, savukārt “Stay With Me” tika atzīts par gada ierakstu un gada dziesmu. Pasaulē šis albums tika pārdots vairāk nekā 12 miljonu kopiju apjomā. Nākamais solis panākumu kaldināšanā bija singls “Writing’s On The Wall” Džeimsa Bonda filmai “007: Spektrs” - tās sasniedza britu topa pirmo pozīciju, bet Sems Smits kopā ar Džimiju Neipsu ieguva “Golden Globe” labākās dziesmas kategorijā.
Pirms trīs gadiem šis puisis izdeva albumu “The Thrill Of It All”, kas gāza topu tabulas vai riņķī, bet tā kopējie pārdošanas dati pietuvojās 1,5 miljonu kopiju robežai, kas mūsdienās ir varens cipars. Nu pienākusi kārta Sema trešajam ripulim. “Pēdējie divu gadi bijuši eksperimentālākais laiks manā mūžā - gan personīgi, gan muzikāli. Katru reizi, kad devos uz [skaņu ierakstu] studiju, sev apsolīju, ka vadīšos pēc izjūtām, un man nebūs nekādu ierobežojumu,” kādā intervijā klāstījis Smits. “Rezultāts sanācis maģisks, terapeitisks un - jautrs! Mana mīlestība pret mūziku ir plaša, un visas manas muzikālās baudas kļuva par īstām baudām. Klausieties šīs dziesmas ar atvērtu sirdi un izturieties pret katru dziesmu kā pret atšķirīgu ziedu no skaista dārza, izklaidējieties ar tām, jo es centos sevi neuztvert pārāk nopietni, rakstot šīs dziesmas. Es ceru, ka tās jums liks pasmaidīt.”
PAR. Salīdzinājumā ar tā priekšteci, “Love Goes” ir daudz patīkamāks un interesantāks darbs. Smits nav mānījies, jūtams, ka jaunās dziesmas tiešām rakstītas ar prieku, necenšoties tās iebāzt kādos komerciālajos rāmjos. Un rezultāts tiešām ir jautrs. Labākā dziesma ir stilīgais pops “Diamonds”, tāpat ļoti simpātiska ir dziesma “My Oasis” - kopdarbs ar nigēriešu mūziķi Burna Boy. Interesanta ir dejojamā “Dance (‘Til You Love Someone Else)” - laikam tieši šī gabala dēļ albumam tiek kabināta klāt arī “tropical house” birka. Vēl jāatzīmē liriskās “For The Lover That I Lost” un “Forgive Myself”, kuru pavadījumā ir tikai klavieres un tikko jaušamas stīgas. Atsevišķs stāsts ir par šī albuma bonusu sadaļu, kurā ir Sema Smita kopdarbs ar Normani “Dancing With A Stranger”, spēcīgais duets ar Demiju Lovato “I’m Ready”, ritmiskā “How Do You Sleep?”, Kelvina Herisa “Promises” un vēl pāris gabali.
PRET. Rietumu mūzikas kritiķi nav gribējuši smaidīt un attiekties pret šīm dziesmām kā atšķirīgiem ziediem no skaista dārza: trīs zvaigznes no piecām ir bijis lielākais, uz ko varējis cerēt Sems Smits, bet “Metacritic” rangā viņš vispār savācis tikai - csst, nevienam nesakiet! - 65 punktus no simts. Grūti pat pateikt, kas kalpojis par iemeslu tik bargam vērtējumam, varbūt tas, ka albums ir stilistiski raibs kā dzeņa vēders.