RECENZIJA: Triānas Parks "Kompozīcijas"

Lai gan kopš grupas “Triānas Parks” iepriekšējā studijas albuma “11” nav pagājis diez ko ilgs laiks – tas dienasgaismu ieraudzīja pērn oktobra vidū, turklāt visu kovidlikstu dēļ tas vēl nav pat ar “triāņiem” pienākošos vērienu atrādīts lielkoncertā, Agnesei Rakovskai & Co atkal ir sakrājies, ko teikt. Šis sakāmais apkopots minialbumā “Kompozīcijas”.

Piecu dziesmu EP sarakstīts šī gada pirmajā pusē grupas “Triānas Parks” radošajās nometnēs, ieraksts tapis Cēsu studijā “Aleja Records” un Rīgā “Mute Studija”. Pirmo šī apkopojuma singlu “Vientuļa sala” klausītāji iepazina jau septembrī, bet nupat ceļu uz dzirdošām ausīm sācis kopdarbs ar Igo dziesmā “Mālos pelēkos”. “Formas ziņā “Kompozīcijas” vairāk ir konceptuāls darbs, kas sākas ar jautājumu un beidzas ar atbildi. Albums tapis trīs mēnešu laikā, tādēļ tēmas ir cieši saistītas. Ierakstu caurvij ideja, kura popmūzikā laikam nav diez ko populāra, - vientulības izpēte. Šim gadam raksturīgās izmaiņas mūs katru nodalīja no ierastajām sociālajām grupām, liekot grupēties no jauna. Variācijas ir dažādas, vientulība - nemainīga,” albuma vadmotīvus ieskicē Agnese. Stilistiski “Kompozīcijas” tiek pieteiktas kā albuma “11” turpinājums, bet klausītāji jau zina, kā ar “hameleonisko” Agnesi ir - ilgi vienos muzikālajos rāmjos viņa nemēdz sēdēt...

PAR. Šis tiešām ir kā albuma “11” turpinājums, kas ir ļoti labi arī no tā aspekta, ka klausītājiem bijis jau gads laika aprast ar “Triānas Parka” jauno skanējumu. Absolūta šī albuma pērle ir dziesma “Vientuļa sala” ar teicamo ģitāras motīvu, ritmiku un arī tekstu, bet to visi tāpat zina, jo ir dzirdējuši. Starp citu, teksti vienmēr bijuši Agneses stiprā puse, bet šoreiz tas pierādās īpaši spilgti. “Man ir vientuļa sala / Ko tikai jūra apciemo / Arī vienam ir labi / Mani klusums iedvesmo” (no “Vientuļa sala”), “Manas rētas ir dzīvas un īstas / Kā krasti, kas brūk manā acu priekšā” (no dziesmas “Krasti”). Oda vientulībai.

PRET. Albums rada duālas sajūtas, no absolūtas sajūsmas līdz neizpratnei un pat vienaldzībai. Piemēram, “Mālos pelēkos” - tas nav “Triānas Parka” repertuārs, tā drīzāk iederētos neesošajā Agneses soloalbumā, kura tiktu ievietoti dažādi harizmātiskās dziedātājas kopdarbi, tomēr nenoliedzami, ka šis gabals vagos radiostaciju topu spices. Vai dziesma “Paisums” - it kā viss kārtībā, taču kaut kas kaitina piedziedājumā. “Par mani un tevi”, kas ir tādā kā pusakustiskajā versijā, arī rodas daudz jautājumu, lai gan dziesma ir simpātiska. Un tad nu tā sanāk, ka lielākā daļa no šajā EP iekļautajiem gabaliem rada divejādas emocijas, lai gan kopumā albums atstāj ļoti labu iespaidu. Mistika.