RECENZIJA: Andris Buiķis "Zaļš"
Pirms kāda mēneša ar savu pirmo solosinglu “Tam vienam” klausītājus pārsteidza Latvijas džeza un populārās mūzikas aprindās pazīstamais bundzinieks Andris Buiķis, kurš ir arī džezfanka grupas “Very Cool People” pastāvīgais dalībnieks. Nu viņš spēris soli tālāk - nācis klajā arī debijas soloalbums. “Laikam ejot, mēs gribot vai negribot darām to, ko vēlamies un kā jūtam.
Kā mūzikas kalps vien ar sitienu pa fizisku priekšmetu bez harmoniskajām un melodiskajām dimensijām es sevi tomēr nespēju piepildīt. Ik dienu vēlos saņemt zibensspēriena jaudas enerģiju, kas paralizē, dod spēku, dedzina, sasaldē, liek aizdomāties. Šo vibrāciju plūsmu tad arī esmu iemūžinājis savā pirmajā skaņu stāstā,” par sava pirmā dziesmu apkopojuma tapšanu filozofē autors. Kāpēc “Zaļš”? Tā esot Andra mīļākā krāsa, kas viņu iedvesmo un dod enerģiju. “Esmu eksperimentētājs, tāpēc atļāvos albumā apkopot dažādākās stilu iezīmes un noskaņas, turklāt gan dziesmās, gan arī instrumentālos skaņdarbos,” rezumē Andris.
Neliela vēsturiska atkāpe tiem, kuri nespēj atminēties, kur dzirdējuši Andra Buiķa vārdu. Viens no pieprasītākajiem un profesionālākajiem bundziniekiem Latvijā, kas aktīvi darbojas gan kā koncertējošs, gan kā studijas mūziķis. Spēlējis neskaitāmos sastāvos, tostarp pie Arņa Medņa un Jāņa Stībeļa, arī grupā “Keksi”. Uzstājies ar Laimu Vaikuli, Intaru Busuli, Aiju Vītoliņu jeb Amber, Raimondu Macatu, Raimondu Paulu, Uldi Marhilēviču un daudziem citiem. Starptautiskā konkursa “Sony Jazz Stage 2008” “Grand Prix” ieguvējs labākā džeza bundzinieka nominācijā. Ar Daniela Mestera kvartetu ieguvis pirmo vietu slavenajā “European Keep An Eye Jazz” konkursā. Utt.
Sololbumā iekļauts ducis skaņdarbu, kuru autors un aranžētājs ir pats Andris, turklāt viņš arī saspēlējis gandrīz visus instrumentus, izņemot - un aiz šī “izņemot” seko garš viesmūziķu uzskaitījums. Vienā skaņdarbā pie mikrofona ķērusies Aija Vītoliņa (“Tam vienam”), vēl kādā - Ralfs Eilands (“Vakars kluss un mierīgs”), pāris - Rita Kovaļčuka un Sandis Vāgners, pāris kompozīcijās dzirdama Lauras Rozenbergas virtuozā trombona spēle un Andra Augstkalna kā trompetista talants, atsevišķu kompozīciju ierakstos piedalījušies arī Dāvis Jurka (saksofons), Valters Sprūdžs (bass), Ritvars Garoza (sintezatori), Ilvars Vītoliņš (bass), Aigars Māls (ģitāra) un citi. Taču pēc CD vāciņa aplūkošanas lielāko interesi neapšaubāmi rada kompozīcija “Zaļš”, kurā kā viesmākslinieki minēti arī Raimonds Pauls (runa) un DJ Monsta jeb Uldis Cīrulis (skrečošana jeb plašu skrāpji)... Ko tad Pauls te runā? Iemiksēts kāds intervijas fragments, kurā Maestro prāto par džezu un pašu Buiķi, kas esot “talantīgs puika, ļoti”. Šaubu nav.
PAR. Pagrūti orientēties, kas te ko ir iespēlējis, un, dažas kompozīcijas klausoties, jāaplūko uz CD vēstīto, vai to “saspēlējis” pats Buiķis vai tomēr kāds no sadaļā “izņemot” uzskaitītā. Un izrādās, ka, piemēram, rotaļīgajā “Degoši magoņu lauki” sitamo instrumentu meistars uzņēmies arī vokālās partijas, bet skaņdarbos “Vasara” un “Laura” garantējis klaviersolo - visu cieņu! Taču vislabāk Buiķim padodas bungu spēle, ar to spīdoši izceļoties tādās kompozīcijās kā “O jā”, “Par tālu”, “Paldies” un citās. Plašākai auditorijai draudzīgākā ir 80. gadu diskotēkas atmiņā atsaucošā “Tam vienam” ar Aijas Vītoliņas skaisto balsi trumpī, bet interesantākās - mazliet elektronizētā un urdzošā kā pavasara strautiņš “Happy In The Evenings” ar iesamplēto vokālu, kā arī “Paldies” ar savu pulsējošo ritmu, Ata Andersona “Hammond” ērģelītēm, Tabitas Balodes čellu un Māla aso rokģitāru. Atgriežoties pie minētajām “O jā” un “Par tālu” - pirmajā papildu eleganci piedod taustiņi (laikam taču atkal paša Andra iespēlēti), bet otrajai vienkārši ir uzrunājoša melodija. Kopumā - gaišas noskaņas albums, meistarīgi iespēlēts un atšķirīgs no lielākās daļas pašlaik pieejamajiem latvju mūzikas produktiem.
PRET. Kad augstās skolās muzikāli izglītotais Andris Buiķis ar saviem kolēģiem piemirst, ka lielākā daļa potenciālo klausītāju tālāk par mūzikas skolu nav tikuši un dažādas pārgudrības var arī nesaprast, tad top tādi skaņdarbi kā “Pērkons” ar Dāvja Jurkas un Ritvara Garozas meistarības paraugdemonstrējumiem vai teju akadēmiskā “Dzīvība” ar vokalīzēm un tautasdziesmu motīviem tās noslēgumā... Tiesa, tāda kalibra darbi te nav pārsvarā.