RECENZIJA: Alise Joste "Šākātā"

Pēdējos gados mūziķes un dziesmu autores Alises Jostes daiļrade izpelnījusies aizvien plašākas klausītāju auditorijas atzinību, un tam par iemeslu noteikti nav viņas otrā studijas albuma “Hardships Are Ships” (2015) saņemtais balvu kvantums (Austras balva kā 2015. gada labākais albums, Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balva “Zelta mikrofons ‘2016” dziesminieku albumu kategorijā) – vienkārši Alise piedāvā labu mantu, un to saprot jebkurš sevi cienošs mūzikas mīļotājs.

Savu jaunāko albumu dziesminiece jau iepriekš pieteica kā savā muzikālajā virzībā nedaudz atšķirīgāku no viņas ierastā skanējuma. “2020. gads mūsu dzīvēs ienesis diezgan brāzmainus vējus. Lai arī notiekošais reizēm sāk gluži vai sasaukties ar klasiskos futūristiskos trilleros izmantotajiem sižetiskajiem paņēmieniem, tomēr gribas pieturēties pie gaišā,” pēc pirmā singla “Citā dzīvē” izdošanas izteicās Alise, un, kā izrādās, viņas teiktais šobrīd atkal ir aktualizējies - gribas taču mums pieturēties pie tā gaišā! Ļoti labi, ka “Šākātā” izdots arī vinila platē - mūzikas gardēžiem droši vien gribēsies šo darbu likt goda vietā. Kopumā 11 skaņdarbi, par kuriem savu sajūsmu sociālajos tīklos jau pauduši neskaitāmi Alises amatbrāļi (un amatmāsas), no Goran Gora līdz Reinim Jaunajam. Jāpiebilst, ka Alise pati iespēlējusi taustiņus un sintezatorbasu, bet bungas ieskaņojis Jānis Burmeisters. Pie pults - Gatis Zaķis.

PAR. Ja par iepriekšējo albumu varēja teikt, ka tas ir atmosfērisks un dvēselisks, tad jaunais darbs ir krietni citādāks, taču tāpēc ne mazāk elegants - elektronizēts un dzīvs. Šoreiz dziesmas ir tikai latviešu valodā, bet Alises rokraksts bagātināts ar dažādiem elektroniskiem skaņu efektu knifiem, kas vērtējams kā ieguvums. Neskatoties uz pamatīgo sānlēcienu elektroniskās mūzikas lauciņā, diez vai Alises fani par to rauks degunus, arī viņas vokāla burvību neviens nav atcēlis. Kopējā albuma muzikālā noskaņa ir neuzbrūkoša, toties lirika gan klūp klausītājam krāgā - labā nozīmē, teksti apveltīti ar vieglu ironiju, kas tik labi piestāv pašai Alisei, jo viņa nebūt nav tik rāma, trausla un apgarota būtne, kā varbūt no malas izskatās. “Ir piektdienas vakars / Un neko negaida neviens / Tas būtu tāds čakars / Atrast kādu, ar kuru / Kopā gaidīt līdz rītam / Ko gan citu kopā var gaidīt” (no dziesmas “Piektdienas vakars”), “Kur man ir jāiet / Lai pārdeklarētos citā dzīvē / Kurā rindā ieņemt vietu / Kuru taloniņu ņemt / Kad būs pienākusi mana kārta, vai tu nāksi kopā ar mani?” (“Citā dzīvē”) u.tml. No muzikālā viedokļa vislabāk ausīs aizķeras dziesma “Filozofs”, gana lipīga izrādās “Piektdienas vakars”, bet teksta dēļ ieintriģē “Nevar uzrakstīt” par vārdiem, kuri maisās čupā kā pelmeņi, kas “besī ārā”, tāpēc tos gribas “izgāzt visu katlu nafig laukā”. Un vēl - “Atslēgas”, ritmisks un efektīgs gabals.

PRET. Latviskojot senu krievu teicienu, no laba labu nemeklē, bet Alise tieši to ir darījusi - vai visiem tas būs pieņemami? Apskatnieka vērtējumā albumā prasītos kāds patiešām atmiņā paliekošs gabals, turklāt daudzās sajūsminātās atsauksmes kā asarim spuru saceļ pretreakciju - un kas tad te tāds tik ļoti izcils ir?! Labi, lai sajūsminātie sajūsminās, bet klausītāji klausās…