Histēriskā roka kvartets “Židrūns” kādu laiku bija klusējis, tāpēc grupas cienītājiem pat bija radušās bažas par šīs spilgtās komandas beigu galu. Tas gan būtu bijis varen slikti, jo trīs iepriekšējie grupas albumi – “Židrūnam sāp” (2008), “Dzeltenbaltdzeltenais” (2010) un “Židrūns un tas, ko nevar nest” (2017) – jau bija radījuši tai savu noturīgu fanu bāzi, turklāt pēdējais no minētajiem darbiem pat apbalvots ar Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvu alternatīvās mūzikas kategorijā. Taču, par laimi, “Židrūns” joprojām nevaid miris, un “šī pavasara notikumi, pārmaiņas sadzīvē un kultūras dzīvē devušas daudz iespaidu, lai paveiktu ko grupai neraksturīgu,” vēsta grupas nometne.
“Ja līdzšinējie trīs albumi bijuši apkopojums no vairākos gados palēnām krātām kompozīcijām, tad ceturtajam studijas ierakstam dziesmas un skaņdarbi tapuši strauji. Lielā vīrusa atnākšana, traģisku skaitļu un pārsteidzošu ierobežojumu gūzma, līdzpilsoņu un grupas dalībnieku pārslēgšanās izolācijas režīmā 2020. gada pavasarī devusi "Židrūnam" aizrautīgas jaunrades posmu, kad radīts vairums no deviņām dziesmām un kompozīcijām.”
Vinila platē un digitālajā formātā izdotais darbs laists klajā mūzikas apgāda "I Love You Records" paspārnē. "Albums ir iespēja nodot nākošajām paaudzēm (lai Dievs tās svētī!) pašiem patīkamās skaņās iekapsulētas sajūtas un vīzijas no mūsu tagadnes," par ierakstu saka grupas basģitārists Ulvis Urtāns. “Grupas skanējums ir saglabāts arī jaunajā albumā. Tajā dzirdams, ka "Židrūnam" svaiga muzikāla iedvesma smelta no dažādiem eksotisku zemju roka un fanka mūzikas paveidiem. Ir saklausāmas atsauces uz “psych” un “stoner” roka noskaņu un estētiku. Kā grupai no Rīgas Ādmiņu ielas muzikālās kopienas, šajā kvarteta ierakstā netrūkst arī tumšu nokrāsu, kas izskan kliedzošā skaļumā. Līdzās elektriskajām ģitārām, basģitārai, bungām un balsij dzirdama virstoņu stabule, harmonijas, elektriskās ērģeles un dažādas perkusijas.” Jāpiebilst, ka joprojām viens no grupas trumpjiem ir teksti, par kuras autoru tiek uzdots Židrūns G. “Daļa dziesmu veidotas ap spilgtiem dzejoļiem, kuru autori, tāpat kā grupas dalībnieki, ir no 80. gados dzimušās paaudzes. Tie ir Toms Treibergs, Kikōne un latgaliski rakstošais Raibīs.” Albuma vāciņa bildi darinājis mākslinieks Otto Zitmanis, kurš veidojis CD vāku arī grupas iepriekšējam albumam.
Un kāda svarīga informācija: ja Veselības ministrija un premjers Kariņpaps visus līdz mēneša beigām nesaspundēs trakomājās vai vieninieku kamerās, kā arī nepasludinās ierindas iedzīvotāju ikdienu un sadzīvi par aizliedzamu un veselībai kaitīgu maratonu, tad 30. oktobrī uz peldošās mākslas galerijas “Noass” ir paredzēts albuma prezentācijas koncerts, kas kļūs par “Židrūna” pirmo uzstāšanos kopš 2019. gada decembra - biļetes ierobežotā (ļoti ierobežotā!) skaitā jau pavisam drīz varētu nonākt pārdošanā. Ja vien kaut kas atkal nemainīsies... “Vai šis nav tas laiks, kādu mēs gribējām? / Vai šis nav tas laiks, kādu mēs piesaucām?” (no jauno albumu ievadošās dziesmas “Vai?”). Ej nu zini, varbūt tiešām piesaucām.
PAR. Klāva Kalnača vokāls nevar neaizraut, bet par tā suģestējošo spēku vislabāk pārliecināties “dzīvajā”. Apskatniekam radās iespēja iepazīties ar “Židrūna” jauno skaņu materiālu pirms tā oficiālās klajā nākšanas un var droši rezumēt, ka to noklausīties ir tā vērts. Pats labākais gabals laikam tomēr ir plašākai auditorijai jau atrādītais singls “Rindās kails” - tāpēc, ka “visžidrūniskākais”. Taču nav ne vainas arī citām dziesmām, piemēram, savās noskaņās neglābjami letālu iznākumu sološajām “Pirmais zīdītājs” un “Es domāju ja”, psihedēliskajai kompozīcijai “Zaķītis” sešu minūšu garumā un “jumtu” ne mazāk nobrucinošajai “Kovārņi”, ar interesantu ģitāras motīvu apveltītajai “Ai, Jezu”, albumu tematiski veiksmīgi rezumējošajai histērijas paraugstundai jeb “Kikones dziesmai” utt. Grupu “Židrūns” nesajaukt ne ar vienu citu - mūsdienās savs īpašais muzikālais rokraksts jau ir milzīga vērtība.
PRET. No albuma iznākšanas viedokļa tas, ka “dziesmas un skaņdarbi tapuši strauji”, protams, ir labi - citādi faniem nāktos uz novitātēm no “Židrūna” nometnes gaidīt vēl kādus trīs gadus, taču no to pārdomātības viedokļa - ne pārāk, straujais kompozīciju darināšanas temps tām tomēr uzlicis savu zīmogu.
