RECENZIJA: Corey Taylor "CMFT"

Korija Teilora vārds komentārus neprasa – viņš ir leģendārās grupas “Slipknot” vokālists un arī lielākās daļas dziesmu tekstu autors. Tāpat viņš ir pazīstams pēc darbošanās blakusprojektā “Stone Sour”, kas arī guvusi lielus panākumus abpus okeānam.

Taču arī ar to šim vīram bijis par maz, un mūsu priekšā ir Teilora debijas soloalbums. Kā tā stilistisko ievirzi precīzi definējuši Rietumu mūzikas izdevumi, “Korijs Teilors dara to, ko vienmēr ir vēlējies, un spēlē hārdroka, blūza un kantri samaisījumu - te jūs nedzirdēsiet nekā no “Slipknot” vai “Stone Sour”.” Pats Korijs pirms albuma iznākšanas solīja dziesmas “Slade” (!) un “Alice In Chains” garā, ar jaudīgu skanējumu un himnveidīgiem piedziedājumiem, taču ar šo salīdzinājumu viņš, maigi izsakoties, ir iebraucis grāvī - tā nu gan šis albums neskan… Kopumā diskā iekļautas 13 dziesmas, kuru iespēlēšanā Teiloram palīdzējuši gan domubiedri no “Stone Sour” (ģitārists Kristiāns Martuči un basists Džeisons Kristofers), gan pieaicinātie studijas mūziķi (ģitārists Zaks Trouns, bundzinieks Dastins Roberts, taustiņnieks Valters Beklins).

PAR. Parastas, rokmūziku atskaņojošām radiostacijām piemērotas dziesmiņas ar atsauci uz 80. gadu komerciālo hārdroku - ņemot vērā to, ka smago roku šobrīd mēģina atdzīvināt pat tādi rokazauri kā reanimētie “Blue Oyster Cult” un “Journey”, Korija Teilora projekts nebūt nav pats bezcerīgākais. Piemēram, “Black Eyes Blue” - simpātisks gabals. Vai “Culture Head” un “Everybody Dies On Me”, kas tomēr ir solis “Stone Sour” virzienā. Taču primāri ausīs iekrīt “CMFT Must Be Stopped”, kas ir kopdarbs ar veselu baru reperiem.

PRET. Nu, un kam tas bija vajadzīgs? Uzspēlēt savam priekam varēja arī draugu kompānijā pie alus kausa, nevajadzēja sēt fanos liekas cerības, ka “CMFT” (šīs četru burtu kombinācijas atšifrējums esot “Corey Mutha Fuckin’ Taylor”) būs kaut kas interesants. Atrast te kaut vienu pavelkošu dziesmu ir ārkārtīgi grūti, ja ne pat neiespējami. Tad jau labāk klausīties “Bon Jovi” (starp citu, no stilistiskā viedokļa salīdzinājums ir vietā), pat šīs grupas repertuārā nav tādu štruntu kā “Samantha’s Gone”, “Meine Lux”, “Kansas” un “Home”.

Sandris Vanzovičs