RECENZIJA: Imants Daksis "Ilgais ceļš kapos"
It kā jau sen vajadzētu pārstāt brīnīties par kliedzošā folka dziesminieka Imanta Dakša kārtējo jauno albumu, un tomēr – šī ražība joprojām šķiet pārsteidzoša.
Straumēšanas platformā “Bandcamp” šī mūziķa kontā ir uzskaitīts ducis albumu, sākot no 2004. gadā izdotā “Elpo, bērns!” līdz pat jaunajam darbam, taču ir pamatotas aizdomas, ka tā nav pat puse no tā visa, ko lentēs, kasetēs, CD un dažādu projektu sastāvos ir izdevis Daksis. Iepriekšējais viņa studijas albums “Ass” tika izdots 2018. gada septembrī, taču tam ar kādu trīs mēnešu nobīdi sekoja projekta “The Bubble Gum ExpLOTION” disks “Sexplotion” (kopā ar šā gada maijā mūžībā pāragri aizgājušo multiinstrumentālistu un producentu Matīsu Runtuli), bet pērn novembrī Imants izdeva arī savu muzikālo redzējumu par Kārļa Skalbes pasaku “Kaķīša dzirnavas” dažādu izpildītāju apkopojumā “Skalbe. Dzirnavās”. Turklāt nav izslēgts, ka “Ilgais ceļš kapos” nav pēdējais šā gada Imanta izdevumu rindā, jo jūnijā viņš klajā laida singlu “Karš ir beidzies”, piesakot, ka tas ir no rudenī gaidāmā albuma, taču šajā darbā tā nav… Jā, bet kas tajā ir? Minialbumā "Ilgais ceļš kapos" iekļautas sešas kompozīcijas, un te par tām informāciju sniedz pats dziesminieks ar savu komandu: “3 dziesmas, kuru skanējumu raksturo tautiskas kokles, kontrabasa, perkusiju un psihedēlijas saplūsme, kā arī 2 eksperimentāli skaņdarbi, kuros izpaužas mana mīlestība pret skaņu mākslas avangardu. Piemēram, darbā ar nosaukumu "Kauli un zobi" spēlēju pats sava ķermeņa instrumentus. Savukārt kā pievienotā vērtība klausāms pirms diviem gadiem tapis koncertieraksts ar rokgrupas “ASS” piedalīšanos - "Dievišķais ātrums".” Jāpiebilst, ka ierakstā bez paša Imanta piedalījušies Miķelis Vanags (elektriskā ģitāra), Toms Valmiers (kontrabass), Mārtiņš Krastiņš (bass), Kristine Ādmine-Liepa (kokles), kā arī Mikus Čavarts un Raitis Viļumovs (abi - sitamie instrumenti).
PAR. Par Imanta Dakša kā mūziķa talantu, vokāla spēku un spējām sacerēt aizdomāties liekošus tekstus nevar nesajūsmināties. Un izdomu arī - kompozīcijā “Kauli un zobi” kā instrumenti tiešām tiek izmantoti tikai paša Imanta kauli un zobi, tiesa, tikai minūtes garumā. Pati labākā kompozīcija šķiet “Himna salauztajiem”, jo tā ir pati “daksiskākā”, citas vairāk maldās eksperimentālajos lauciņos. Uzslavas par albuma vizuālo noformējumu (Alise Peniga) un eleganto nosaukumu.
PRET. Ja salīdzina “ilgo ceļu” ar albumu “Ass”, tad šajā minialbumā Imants šķiet tāds kā vokāli paguris, arī viņa ideja šādam sešu kompozīciju apkopojumam nenolasās. Pārāk daudz augstās mākslas vai avangarda, kas it īpaši izpaužas tādos skaņdarbos kā “Ilgais ceļš kapos” un “Stalkers” (tai ir ļoti cerīgs sākums, taču pēc tam viss tiek aprakts skaņu jūklī). Dziesmai “Cīņa” astoņarpus minūšu garumā iepretī vispār jāpievelk liela jautājuma zīme - dominējošais kokles skanējums tandēmā ar kontrabasu to ļauj likt pat folkmūzikas vai kaut “world music” nišā, kurā tā labi sadzīvotu ar jau minēto tituldziesmu. Arī “pievienotajai vērtībai” jeb dziesmai “Dievišķais ātrums” nav lielas pievienotās vērtības - ar vai bez rokgrupas tā izklausās garlaicīgi un nebūt neieved klausīšanās transā, kā to laikam bija iecerējis autors.