RECENZIJA: Baložu Pilni Pagalmi "Uz karstām oglēm zem degošām zvaigznēm"

Aptuveni ik pa trīs gadiem latvju “underground” kulta grupa “Baložu Pilni Pagalmi” mēdz iepriecināt savus cienītājus ar jaunu studijas albumu – pēdējie trīs bijuši “Visi savējie” (2017), “Stacija mums” (2014) un “Divreiz izstāstītie stāsti” (2011), un kovidkrīzes nomocītais 2020. gads nav kļuvis par izņēmumu. “Uz karstām oglēm zem degošām zvaigznēm” pēc skaita ir jau divpadsmitais “BPP” albums, tas pieejams gan digitāli, gan CD, gan vinila formātos.

Šajā garadarbā kopumā ir 13 kompozīcijas, kuru mūzikas autors ir grupas līderis Māris Šverns - viņš ir arī gandrīz visu dziesmu tekstu autors, tikai “Kādas draudzības sākums” vārdus sacerējis Imants Daksis, bet “HKhimna” - Dāvis Stalts. “Ejot cauri trīspadsmit skaņdarbiem kopā ar to galvenajiem varoņiem, piedzīvojam viņu mulsumu, pārsteigumu, neizpratni, augošo izbrīnu, tad interesi un neaprakstāmo prieku, līdz visbeidzot caur skatieniem, pieskārieniem, vārdiem - saviem un citu cilvēku teiktajiem, nonākam klusa saviļņojuma epicentrā, lai piedzīvotu atkalredzēšanās faktu pašam ar sevi. Doriana Greja ģīmetne. Tikai otrādi. Lai sava sirdskambara krēslā ieraudzītu savu patieso “seju”, ir jāmirst visam maldīgajam, nepatiesajam, izdomātajam, trūdošajam, notīrāmajam “šajpus molberta”,” ar šādu apcerējumu tautās tika izvadīts jaunais albums. Bez grupas pamatkodola (Māris Šverns, Klāvs Lauls un Uldis Gedra) ierakstā piedalījušies arī vairāki viesmūziķi: Marija Strapcāne (balss), Klāvs Kalnačs jeb Siensliens (balss), Elizabete Milta (kokle) un Justīne Kuzņecova (flauta). Pagājušajā ceturtdienā bija plānota “BPP” jaunā albuma prezentācija uz AB dambja malā noenkurotā mākslas centra “Noass”, taču latvju zemei uzklupusī vētra šo pasākumu draudēja pārvērst par jūras slimības mocīto saietā un aizskalot mūzikas cienītājus uz Igauniju, tāpēc pasākums tika pārcelts - uz 8. oktobri, turpat “Noasā”. Ja nekas nemainīsies, tad vēl ātrāk “baložus” Rīgā varēs dzirdēt un redzēt 24. septembrī Tallinas ielas kvartālā.

PAR. Labi, ka “baloži” necenšas turēties konkrētos rāmjos - ne muzikāli, ne tekstuāli. Arī šis albums ir kā amerikāņu kalniņi - augšā un lejā, no dramatisma pārpilnības līdz absolūtam rāmumam, no mīlestības tēmām līdz parastu sadzīvisko nebūšanu apspriešanas. Albums klausās viegli, tas ir krietni veiksmīgāks par gaidīto. No tajā iekļautajām dziesmām pirmām kārtām ausīs iekrīt ar kaut ko piesaistošā “Pumpurs un niedre”, protams, arī “Svešā (?)” un huligāniski panciskā “Es nākšu”. Vēl prātā aizķeras “Laika ziņa” (ar veiksmīgo ģitāras partiju) un skaisti melodiskā, gandrīz vai instrumentālā, “Karaliene”.

PRET. Šo rindu autors nekad nav bijis “BPP” daiļrades piekritējs, un, lasot vai dzirdot mūzikas cienītāju sajūsminātās atsauksmes par šo grupu, vienmēr bijusi sajūta kā ieklīdušam austeru ēdāju burziņā. Pieņemsim, ka “baloži” paņem ar saviem ēteriskajiem dziesmu tekstiem, bet tad taču tos daudz vērtīgāk būtu lasīt vienkārši tāpat! Par Šverna vokālo talantu labāk vispār neizteikties - viņa balss izklausās baisi gan “dzīvajā” izpildījumā (par to varēja pārliecināties nesen notikušajā “Nemiera” festivālā), gan ierakstos. Iespējams, ka daudzi no “BPP” joprojām gaida kaut ko tikpat vēsturiski glorificētu kā himniskā “Mans zirgs”, varbūt arī no šī albuma? Aizmirstiet!