RECENZIJA: Ainars Mielavs "220 volti"

 
©Publicitātes foto

Pašlaik jau dziesminieka kategorijā teju vai ieskaitāmais mūziķis Ainars Mielavs jau labu laiku iepriekš solīja, ka uz savu 60 gadu jubileju laidīs klajā jaunu studijas albumu. Vīrs un vārds – 10. septembrī, tieši Ainara dzimšanas dienā, dienasgaismu ieraudzīja “220 volti” ar desmit jaunām dziesmām.

Pēc paša Ainara sniegtās informācijas, tas ir jau 27. pilnmetrāžas skaņu ieraksts ar viņa piedalīšanos. Parakņājoties mākslinieka diskogrāfijā, nākas secināt, ka Ainars nav nemaz tik rets viesis mājas fonotēkā un uz CD atskaņotāja: kā pēdējais albums manāms 2017. gadā izdotais “Mielavs un Taurētāji”, bet vēl pēdējā desmitgadē kopā ar projektu “Mielavs un Pārcēlāji” izdoti albumi “Nospiedumi” (2009), “Nospiedumi 2” (2012) un “Atsaukties” (2015), kā arī tāds kā Ainara “the best” jeb apkopojums “Audiobiogrāfija” (2010). Arī koncertos Mielavs redzams un dzirdams itin bieži, tomēr katrs jauns mūziķa albums vienalga rada jaunatklātības sajūtu, lai arī stilistiski nekādi brīnumi tajos nav gaidāmi (un nav arī vajadzīgi).

“220 volti” ierakstīti sadarbībā ar pieredzējušo skaņu ierakstu meistaru Gati Gaujenieku studijā “GEM Plus” un kopā ar Ainara jauno komandu - Rūdolfu Macatu, Kasparu Vizuli un Rinaldu Maksimovu, kuri turklāt ir arī desmit jauno dziesmu līdzautori. Jaunās dziesmas esot iespējams noklausīties un lejupielādēt 67 interneta vietnēs visā pasaulē - nav iemesla neticēt. Savukārt klātienē jaunā plate tiks izdziedāta un izspēlēta koncertos šā gada nogalē: 28. novembrī Rēzeknes “Gorā”, 5. decembrī Ventspils koncertzālē “Latvija”, 6. decembrī Jelgavas kultūras centrā, 12. decembrī Vidzemes koncertzālē Cēsīs, 13. decembrī Liepājas koncertzālē “Lielais Dzintars” un 19. decembrī VEF Kultūras pilī Rīgā.

PAR. Ainara Mielava daiļrades pielūdzējiem šis darbs noteikti patiks, ņemot vērā arī to, cik ātri iesēdās galvā šī albuma pirmais singls, augusta pēdējās dienās apritē palaistā saucējdziesma “Salto” ar Ojāra Vācieša dzejoļa “Kustības turpinājums” iestarpinājumu paša autora lasījumā. “220 voltos” mūziķis stilistiski ganās ievērojami plašākā amplitūdā, kas ir apsveicami. Piemēram, līdzās smeldzīgi skaistajai “Plecu pie pleca” vai himniskajai “Par mani lai runā suņi” ir tādi gabali kā ritmiski rotaļīgā “Gleznot ceļu caur mīnām” vai “Liktenīgie kuriozi”, kuras teksts liek ne tik daudz aizdomāties, cik pasmaidīt (“Amora bulta trāpīja kājā / Ievai bez Ādama jāklibo mājā”). Kopumā gan, protams, Mielava dziesmu lielākais trumpis ir tieši to dziļie teksti, kuru dēļ albumu ieteicams klausīties kā audiogrāmatu - fona noskaņai šis darbs galīgi nederēs. Gribētos atzīmēt arī dziesmu “Rīta zvaigzne”, kurā Mielava jaunā grupa izklausās pēc grupas, nevis parasta dziedātāju pavadošā sastāva.

PRET. Šīs dziesmas un to teksti ir rūpīgi jāklausās un tajās jāieklausās, taču cik tam ierindas klausītājs un šajā steidzīgajā laikmetā varēs atvēlēt laika? Maz. Turklāt “220 volti” jāklausās atbilstošā noskaņojumā - netrāpot īstajā, garastāvoklis var iegūt vēl skumjāk pelēcīgas nokrāsas, jaunās dziesmas nav vis nekāds “ai, jel manu vieglu prātu”… Un vēl - dažās melodijās (“220 volti”, “Aleluja”) ir manāmas pārāk tiešas muzikālās atsauces uz Mielava jau iepriekš radītajām dziesmām


Sandris Vanzovičs