Kad pirms trīs gadiem vieni no hārdroka pionieriem (līdzās ar “Led Zeppelin” un “Black Sabbath”), no 1968. gada pastāvošie “Deep Purple” izdeva savu jau divdesmito studijas albumu ar nosaukumu “InFinite”, fanu aprindās tas nez kāpēc tika uztverts kā pieteikums grupas karjeras noslēgumam, lai gan paši “purpļi” par to nebija minējuši ne pušplēsta vārda.
Tiesa, pēc albuma izdošanas sākās koncerttūre ar vēl zīmīgāku nosaukumu “The Long Goodbye Tour”, un, kad “purpļi” 2018. gada jūnijā šīs tūres ietvaros piestāja arī “Arēnā Rīga”, daudzi uz koncertu gāja kā uz atvadām. Taču nekā nebij’ - lūk, jauns studijnieks ar duci jauniem skaņdarbiem (un vēl vienu bonusā)! Starp citu, instrumentālais skaņdarbs “And The Address” ievadīja 1968. gadā izdoto “Deep Purple” debijas plati “Shades Of Deep Purple”… Pie producenta pults vecmeistars Bobs Ezrins, arī sastāva ziņā pārsteigumu nav - Aiens Gilans (vokāls), Stīvs Morss (ģitāra), Rodžers Glovers (bass), Aiens Peiss (bungas), Dons Eirijs (taustiņi). Ko par “Whoosh!” saka kritiķi un topi? Kritiķiem bijis grūti nonākt pie vienota viedokļa, taču vidējais varētu būt “NME” dotās trīs zvaigznītes. Tas pats vērojams arī topos, kur Britu salās šis albums sabija augstajā ceturtajā pozīcijā, bet Amerikā kūļājās 161. vietā… Plānota tiek arī “Whoosh!” atbalsta tūre, bet, kad tāda būs iespējama saistībā ar visiem kovidierobežojumiem, die’s to zina…
PAR. Neskatoties uz cienījamo gadu skaitu, “Deep Purple” pierāda, ka pensijā viņiem doties vēl pāragri. Gilans joprojām dzied dievīgi, ģeniālas lietas uz ģitāras rada Morss, ar savu meistarību bieži vien vaļā muti atstāj taustiņnieks Eirijs. Pats pirmais gabals “Throw My Bones” atsauc atmiņā tos laikus, kad apskatnieka mājās parādījās pirmā “Deep Purple” plate (tā bija 1987. gadā izdotā “The House Of Blue Light” - legāli nopirkta legālā padomju radiopreču veikalā), ļoti labs ir roķīgais “No Need To Shout”, taču visvairāk ausīs iekrīt hipnotiskais “The Power Of The Moon”, un tas nekas, ka tā vadmotīvs šķiet aizdomīgi bāzēts uz “Judas Priest” dziesmas “Turbo Lover”.
PRET. Instrumentālistiem droši vien būs ārkārtīgi interesanti paklausīties šo rokveterānu meistarībā, bet pārējiem - ne īpaši. Albumā ir pārāk daudz dziesmu, kuras atstāj vienaldzīgas. Distancējoties no tā, ka šie taču ir paši “Deep Purple” - knaps trijnieciņš, ne vairāk.
