Sestdiena, 27.aprīlis

redeem Klementīne, Raimonda, Raina, Tāle

arrow_right_alt Izklaide \ Mūzika

RECENZIJA: Biffy Clyro  "A Celebration Of Endings"

© Publicitātes foto

Skotu alternatīvā roka trio “Biffy Clyro” itin bieži esam redzējuši arī mūsu pusē. Piemēram, 2012. gada novembrī viņi uzstājās koncertzālē “Palladium”, bet pirms trīs gadiem Lucavsalā iesildīja pašu Deivu Grolu ar “Foo Fighters”.

Jāatzīst, ka studijas albumus no “Biffy Clyro” pēdējos gados esam redzējuši pat retāk - grupas septītais studijas darbs “Ellipsis” izdots 2016. gada jūnijā, bet pēc tam klajā nāca vien “MTV Unplugged” sērijas vajadzībām ierakstīts akustiskais koncerts Londonā (2018. gada maijā) un soundtreks “Balance, Not Symmetry” (2019. gada maijā). Nu atkal jauns ripulis ar 11 dziesmām, kurš, tāpat kā abi tā priekšteči, stabili ieņēma Apvienotās Karalistes topa pašu augstāko pozīciju. Saimons Nīls (vokāls, ģitāra) ar dvīņubrāļiem Džeimsu (basģitāra) un Benu (bungas) Džonstoniem velosipēdu no jauna nav centušies, spēlējuši savā ierastajā manierē, ar ko laikam apbūruši arī Rietumu mūzikas kritiķus, kuri mazāk par četrām zvaigznēm skotiem nav atļāvušies dot.

PAR. “Biffy Clyro” jaunais albums ir kā svaiga ūdens šalts aizgājušās vasaras skumju plašumos - tā vai kaut kā līdzīgi bija rakstīts prestižajā žurnālā “Kerrang!”. Tas gan ir neliels pārspīlējums, taču “A Celebration Of Endings” svaigums tiešām ienes nelielu prieku rudens nenovēršamībā. Jāatzīst, ka pēdējos albumos skotu trijnieks darbojies varen viltīgi - katrā no pēdējiem ripuļiem ir viens vai pāris gabali, kuri padevušies tik izcili, ka gribas pievērt acis uz pārējām dziesmām, kuras ar šādu izcilību nebūt nevar lepoties. No jaunā albuma apaļu piecinieku pelnījušas “End Of” un “Instant History”, augstu atzīmi var dot arī “The Pink Limit”, turklāt visi trīs šie gabali seko viens otram, no Nr. 7 līdz 9.

PRET. Diezgan dīvains dziesmu izkārtojums - it kā tieši albuma pirmajiem gabaliem vajadzētu būt tiem, kas rada potenciālā klausītāja interesi par visu darbu, taču “North Of No South” un “The Champ” šīs funkcijas absolūti nepilda, drīzāk pilnīgi pretēji. Tiesa, albums ir pilns ar “aizdomīgiem” gabaliem kā suns ar blusām, tāpēc producentu izvēle nav bijusi no tām vieglākajām.