RECENZIJA: Bush "The Kingdom"

 
©Publicitātes foto

Viena no šā brīža spēcīgākajām (varbūt arī pati spēcīgākā) postgrandža brigādēm “Bush” uz savu astoto studijas albumu faniem lika gaidīt trīs gadus – “The Kingdom” priekštecis “Black And White Rainbows” tika izdots 2017. gada martā.

Nekas traks, pēc savas reinkarnācijas 2010. gadā šī britu grupa visu laiku ir ievērojusi šādu režīmu. Ir jaunumi arī sastāva ziņā - grupas izveidotājam, harizmātiskajam vokālistam Gevinam Rosdeilam, kopš gadsimta sākuma grupā esošajam ģitāristam Krisam Treinoram un jaunāko laiku “Bush” basģitāristam Korijam Bricam pērn pievienojies bundzinieks Niks Hjūzs. Komerciālā ziņā pēdējie divi diski ne tuvu vairs nevelk līdz “Razorblade Suitcase” (1996) līmenim - tolaik “Bush” rēgojās ceturtajā vietā Apvienotās Karalistes topā, savukārt štatos tas bija Nr. 1, taču vismaz līdz 67. vietai Britu salās “The Kingdom” kaut kā ir aizklunkurējis. Mūzikas kritiķu atsauksmes gan ir graujošas: kopējā “Metacritic” rangā - tikai 57 punkti no 100, bet žurnāls “Rolling Stone” šim darbam atvēlējis tikai pusotru zvaigznīti. Skarbi.

PAR. Iesākuši ar “Iron Maiden”-isku ievadu dziesmā “Flowers On A Grave” un gluži eleganto tituldziesmu, “Bush” mauc tālāk - savā stilā un sev raksturīgo enerģiju. Kopumā ducis dziesmu, no kurām labākās pašam jāizlasa kā vistai graudi no pakaišiem. Par šiem graudiem gribētos kronēt “Ghosts The Machine”, “Send In The Clowns” un “Crossroads”, varbūt arī “Blood River”. Rezumējot: šis nav albums dēļ kura lauzt krēslus, taču visnotaļ elegants un labs posgrandža darbs gan.

PRET. Pirmoreiz noklausoties “The Kingdom” gribas vaicāt: “Kā? Un tas ir viss, uz ko viņi ir spējīgi?”. Viss gan. Taču, piesēžot pie šī albuma ilgāk, atklājas, ka tas nemaz tik slikts nav. Šķiet, “Rolling Stone” kritiķim nav bijis laika (vai vēlmes) piesēst ilgāk…


Sandris Vanzovičs