RECENZIJA: Hurts "Faith"

 
©Publicitātes foto

Mančesteriešu sintīpopa dueta “Hurts” piektā studijas albuma klajā nākšana bija paredzēta septembra pirmās nedēļas nogalē, un tas nudien ir klāt kā pēc pulksteņa – vismaz mūzikas straumēšanas vietnē “Spotify” šis darbs jau ir noklausāms.

Kā zināms, līdz šim “Hurts” bija izdevuši četrus studijas ripuļus - “Happiness” (2010), “Exile” (2013), “Surrender” (2015) un “Desire” (2017). Tos visus vienoja kāda jauka tradīcija - atrādīt jaunos veikumus arī Latvijas klausītājiem, ko “Hurts” godprātīgi izdarījuši visas četras minētās reizes. Arī “Faith” solās nebūt izņēmums, “Hurts” koncerts “Arēnā Rīga” plānots 25. martā. Tiesa, māc pamatotas šaubas, vai Teo Hačkrafta un Adama Andersona 2009. gadā izveidotajam duetam tiešām izdosies realizēt visus savus koncerttūres plānus, kas aptver 17 valstis un tik dažādas pilsētas kā, piemēram, Vladivostoka un Londona, taču to mēs redzēsim 2021. gadā. Kas attiecas uz jauno albumu, tad Teo izdevumam “NME” izteicies tā: “Mēs vēlējāmies atgriezties pie būtības, pie tā, ko mēs darām un kas mēs esam. Mums bija jāiemīlas mūzikas stilā, kuru mēs sākotnēji plānojām izveidot. Mūs vienmēr ir vilinājuši tumšākie popmūzikas elementi. Šis ir neparasts laiks tā [albuma] izdošanai, taču vienlaikus arī labs, jo dziesmās ir vēstījums, kas sniedz cerību. Runa ir par spēju mainīties un tikt galā ar šīm lietām. Cerams, ka cilvēki tajā to atradīs.” Kopumā 11 dziesmas - tas īsumā.

PAR. Lai arī šeit nav neviena “Wonderful Life” līmeņa superhita (jāšaubās, ka “Hurts” krātuvēs tāds arī jebkad radīsies), albums ir gana noslīpēts, kvalitatīvs, novatorisks un interesants. Joprojām grūti formulēt attieksmi pret albuma ievadošo dziesmu un pirmo singlu “Voices”, kas ir visai stilīgs gabals, taču sajūta tāda, it kā tā ieskaņošanā būtu piedalījies arī Džordžs Maikls. Toties attiecībā uz “Somebody” un “Numb” nekas nav jāformulē - tās ir teicamas dziesmas, it īpaši pēdējā no nosauktajām, kuru rakstot dueta dalībnieki brīvajā laikā, šķiet, klausījušies “Ministry”. Prātā aizķeras arī “White Horses”, savukārt mistiskāku ritmu cienītājiem varētu ieteikt “Slave To Your Love”. Arī šoreiz “Hurts” radījuši albumu, kura dēļ gribas aiziet arī uz viņu koncertu.

PRET. Nekā īpaši iebilstama nav, ja nu vienīgi mulsina relatīvi lielais lēnīgāku gabalu īpatsvars - te tādi ir kādi trīs vai četri, turklāt “Darkest Hour” drīzāk atgādina “The Killers” vai pat “U2” nekā “Hurts”, kas šajā gadījumā nebūt nav uzslava.