RECENZIJA: Ieva Kerēvica “Centerwise”
Pat grūti pateikt, cik gadus vai desmitgades uz latvju skatuves jau ir dziedātāja un vokālā pedagoģe Ieva Kerēvica, taču “Centerwise” ir viņas pirmais (!) solo albums.
Līdz šim Ieva darbojusies dažādos mūzikas žanros - pops, džezs, mūzikls, teātra mūzika, turklāt kā džeza vokāliste arī pamanījusies pieslēgties dažādiem šīs mūzikas novirzieniem, piemēram, “contemporary”, “etnojazz”, “worldjazz”, “bigband jazz” utt. Soloalbumā “māksliniece atļaujas un ļaujas būt pati, radot mūziku, kas attēlo gan viņas iekšējo izjūtu, gan balss tembra krāsainību un dažādību, gan mīlestību uz pasaules mūzikas etniskumu,” vēsta Kerēvicas komandas pārstāvji. “Albums iezīmē pavisam jaunu radošās darbības un mūzikas virzienu Ievas muzikālās dzīves ceļā, kas līdz šim ir bijis diezgan plaši aptverošs, izpildot dažādu žanru un stilu muzikālos darbus. Albuma saturs veidojies, balstoties mīlestībā uz pasaules mūzikas krāsainību, kas noapaļojas kā oriģinālmūzika izmantojot tekstu citātus - indiešu mantras; akadēmiskās mūzikas citātus apvienojumā ar latviešu tautas dziesmu tēmām; lībiešu un latgaļu tautas dziesmu interpretus; “free jazz” vokālu izteiksmes līdzekļus.” Nebūs lieki nosaukt mūziķus, kuri vēl piedalījušies šī albuma tapšanā: Kristaps Vanadziņš (taustiņi), Dāvis Jurka (saksofons, flauta), Krišjānis Bremšs (bungas), Staņislavs Judins (kontrabass), Jānis Rubiks (kontrabass, elektrobass). Jāpiebilst, ka pašlaik dziedātāja ar savu komandu strādā pie jaunā albuma “Koncertstāsts” veidošanas.
PAR. Lielākais albuma trumpis, turklāt ar milzīgu atrāvienu - Ievas teicamā, spēcīgā un tembrāli efektīgā balss. Otrs - instrumentālistu darbs, jo katrs ir savā vietā, un katrs ir savas jomas lielmeistars. Savukārt no albumā iekļautā skaņu materiāla varētu izcelt ievadošo kompozīciju “Tumi” vai noslēdzošo “Adi Shakti”, taču vispār “Centerwise” ieteicams klausīties kā vienotu veselumu.
PRET. Nekādi fantāzijas lidojuma plašumi neļauj iztēloties, kur šādu programmu var atskaņot - kam, kādās koncertzālēs vai kultūras namos, kādos pasākumos utt. Ja tam neticiet, variet notestēt jebkuru no šīm trim kompozīcijām - grūti pieskaitāmo “Bolero” teju desmit minūšu garumā, sviestaino “Barcodes” (7,15 minūtes) vai kakofonisko “Mantra” (sešas minūtes). Ļoti sarežģīta programma, kuru klausoties nepamet sajūta, ka tā domāta nevis klausītājiem, bet tikai pašai Kerēvicai ar viņas domubiedru saujiņu.
Sandris Vanzovičs