Rīgā bāzētā “nāvinieciņu” trio debijas minialbums ar sešām dziesmām. Šķiet, pagājušā gada nogalē klubā “Melnā piektdiena” šo grupu izdevās dzirdēt dzīvajā – tobrīd likās, ka viņiem līdz taustāmam savu dziesmu apkopojumam vēl vajadzētu uzgaidīt vismaz kādus gadus piecus, taču “Grunts” puiši nav vēlējušies ilgāk turēt sveci zem pūra.
Ja par šo grupu, tad iesākumā tā esot bijusi basģitārista un vokālista Jāņa soloprojekts, kas radies jau 2014. gadā. Pēc ilgiem meklējumiem četru gadu garumā (!) atrasta kopīga valoda ar Dmitriju (ģitāra, vokāls), diemžēl bundzinieka meklējumi rezultātus nav devuši. 2019. gada septembrī grupa sākusi spēlēt koncertus ar bungu mašīnu, bet drīz vien to nomainījis bundzinieks vārdā Andrejs. “Mazo albumu sākām rakstīt 2020. gada februārī. Esam centušies atdzīvināt mirušo “death metal” 90. gadu skanējumu. Albuma tematika ir nāve un ar to saistītās lietas, kā arī procesi, kas pieredzēti savā ikdienā. Tekstus rakstām tikai latviešu valodā,” īsumā par sevi pastāsta “Grunts”.
PAR. Kad pēc šī albuma pāris reižu noklausīšanās jau pārņem bezcerība tajā kaut ko atrast, ausīs ar kaut ko aizķeras dziesma pats pēdējais gabals “Zvēru tiesa” - motorīgs un enerģisks ritms, kas teju 30 gadus veiksmīgi jau izmantots tūkstošiem un tūkstošiem “nāvinieciņu” un trešmetālistu kompozīcijās, taču vienalga sevi attaisno. Kā diezgan veiksmīga jāatzīmē arī “Sārta dzīle, sārta zeme”, lai gan te izdevušās vietas tiek noslīcinātas bezjēdzīgās ģitāra solopartijās un ritmiskos džungļos. Ar pārējām četrām dziesmām ir vēl sliktāk.
PRET. Pirmais iespaids bija pareizs - šai grupai vēl bija stipri pāragri mēģināt izdot albumu. Te pat nav, ko īsti piebilst, te nepieciešams strādāt, strādāt un vēlreiz strādāt. Dziesmu teksti latviešu valodā šajā gadījumā arī nav nekāds pluss - saprast (nojaust) var tikai kādus trīs vārdus. Starp citu, kāpēc viņiem liekas, ka 90. gadu “death metal” ir miris? Un kāpēc viņiem šķiet, ka paši spēlē kaut ko uz to pusi? Marš, kursos uz tavernu “Zobens un Lemess”, tur vīri ātri izskaidros, kas ir kas!