Amerikāņu alternatīvā metāla grupa “Mushroomhead” ilgus gadus tika uzskatīta par iespējamo “Slipknot” konkurenti – ar šo leģendāro brigādi var vilkt paralēles gan muzikālā ziņā, gan vizuālo līdzību dēļ (maskas), gan no sastāva daudzskaitlīguma viedokļa (tās rindās skaitās pat deviņi mūziķi!).
Šī grupa izveidota 1993. gadā Klīvlendā, tās kontā ir astoņi studijas albumi. Panākumi gan bijuši slābani - tikai iepriekšējais studijas albums “The Righteous & The Butterfly” (2014) ticis Amerikas Top 20, bet pirms tam izdotie “Saviour Sorrow” (2006) un “Beautiful Stories For Ugly Children” (2010) - Top 50. Jaunais albums ir zīmīgs kaut vai ar to, ka pirmoreiz “Mushroomhead” rindās oficiāli ieskaitīta sieviešu vokāla īpašniece Džekija La Ponsa un tā saucamā “tīrā vokāla” piekopējs Stīvs Rokhorsts, kā arī ģitārists Toms Šafners. Mīnusā - pirms diviem gadiem aizgājušais ģitārists Tomijs Čērčs un taustiņnieks Toms Šmics, taču pati būtiskākā pārmaiņa ir sākotnējā sastāva vokālista Džefrija Hetriksa aiziešana - no 1993. gada ierindā nemainīgi palicis vairs tikai buņģieris Stīvs Feltons. Kopumā velna ducis dziesmu stundas garumā, bet bonusa variantā pat 17 kompozīcijas, 71 minūte.
PAR. Noklausoties vieni no pirmajiem singliem “The Heresy” jaunais albums tika gaidīts ar nepacietību - perfekta dziesma ar atmiņā momentā paliekošu melodiju un teicamu abu vokālu mijiedarbību. Pirmās albumā iekļautās dziesmas “A Requiem For Tomorror” un “Madness Within”, kā arī pats pirmais singls “Seen It All” it kā neliek vilties - ass, industriāls un “ramšteinīgi mensonisks” (vai otrādi) ritms un veiksmīgas melodijas, kurām gan mazliet pietrūkst agresijas un smagnējības, bet citādi viss ir kārtībā. Diemžēl - bet par to nākamajā sadaļā - ar to arī prieki praktiski beidzas: ir vēl pa kādam daudzmaz labam gabalam (“Carry On”, “I Am The One”), kaut kur bonusa sadaļā atrodama tāda dziesma kā “Another Ghost”, bet tas arī viss.
PRET. “Grupai “Slipknot” nav, par ko uztraukties,” raksta žurnāls “Metal Hammer”, klīvlendiešu jauno albumu diplomātiski raksturojot kā neveiklu un samocītu, kā arī mazāk diplomātiski nosaucot to par ne pārāk labu “Faith No More” versiju. Nevar nepiekrist. Pirmās aizdomas, ka kaut kas īsti labi nebūs uzmācas jau ap dziesmu Nr. 6 (“Pulse”), bet vēl vairāk nostiprinās ar nākamajiem gabaliem, atsaucot atmiņā savulaik “Paradise Lost” piekoptos neveiksmīgos eksperimentus albumā “Host” - labākie (vai sliktākie) piemēri tam ir beigu daļā skanošie “The Flood” un “Where The End Begins”. Protams, ja katra no šīm dziesmām būtu melodiski tik veiksmīga kā “The Heresy”, tad būtu cita lieta, bet - nav. Kronis visam ir šausmas iedvesošie korāļu dziedājumi gan parastā diska, gan limitētās versijas noslēgumā (attiecīgi “Confutatis” un “Lacrimosa”), kas laikam domāti tam, lai aizbiedētu no šī garadarba klausīšanās pēdējos, kas būs varonīgi izturējuši līdz galam. Liela vilšanās.
