RECENZIJA: Lamb Of God “Lamb Of God”

Lai gan pēc nosaukuma varētu nodomāt citādāk, “Lamb Of God” nav nekādi dieva jēri – šī amerikāņu komanda ir viena no pasaules “groove metal” un “metalcore” līderēm, kurai bijušas pat piecas “Grammy” balvas nominācijas.

Tās diskogrāfijā dižojas astoņi studijas albumi, no kuriem iepriekšējie trīs - “Wrath” (2009), “Resolution” (2012) un “VII: Sturm und Drang” (2015) - sabija pat Amerikas Top 3.

Jaunais darbs gan tajā ir tikai 15. vietā, tomēr diskutabls ir jautājums, vai šajā gadījumā var teikt “tikai”, turklāt kritiķu atsauksmēs dominē četras zvaigznes. Jāpiebilst, ka pērn grupu pameta tās sākotnējā sastāva bundzinieks Kriss Adlers (kopā ar “Megadeth” rindās manīto Džeimsu LoMenzo izveidojis projektu “Firstborne”), kuru nomainījis Arts Kruss (savulaik spēlējis arī slavenajos “Prong”). Bet tās arī vienīgās izmaiņas - jaunajās desmit kompozīcijās ir tas pats “dieva jēriem” ierastais “groove”, “thrash” un “metalcore”. Vēl tikai jāpiebilst, ka divās kompozīcijās piepalīdzējuši vērā ņemami vīri - Džeimijs Džasta no “Hatebreed” un Čaks Billijs no “Testament”.

PAR. Ja jāizvēlas kaut kas labs no bieži vien vienveidīgās metālkoristu brigādes, tad “Lamb Of God” varētu būt vieni no sarakstā pirmajiem (aiz “Killswitch Engage”). Arī šis albums ir elegants: nikns vokāls, skarbas ģitāras, dzenošas un motorīgas bungas, biežas ritma maiņas viena gabala ietvaros utt. Labākās dziesmas, šķiet, ir abi kopdarbi “Poison Dream” (ar Džastu) un “Routes” (ar Billiju), taču noteikti jāizceļ arī “Resurrection Man”, kurā dominē trešmetāla elementi, ar neskaitāmām ritma maiņām bagātā “New Colossal Hate”, vēl arī “Memento Mori”, tāpat “Gears”, vēl arī “Bloodshot Eyes” un… Apnika. Tāpat nāksies uzskaitīt praktiski visas šajā ripulī iekļautās dziesmas.

PRET. Nekā iebilstama. Metālkors gan nav šo rindu autora mīļākais žanrs, bet tas ir gaumes jautājums.