Pamatīgs pārsteigums – pēc astoņu gadu pauzes jaunu oriģinālmūzikas albumu klajā laidis 79 gadus vecais dziesmu rakstnieks Bobs Dilans.
Pēc skaita šis ir jau 39. (!) studijas ripulis viņa varen garajā un panākumiem pārbagātajā karjerā, turklāt Dilana diskogrāfijā vēl minēti 26 minialbumi, 19 labāko dziesmu izlases, 12 koncertnieki, 12 video albumi un 7 skaņu celiņi filmām jeb soundtreki, bet kopējais singlus skaits tuvojas simtam (94) - iespaidīgs skaitlis! Apvienotās Karalistes topā jaunais darbs bija Nr.1, bet Amerikā debitēja otrajā pozīcijā, piekāpjoties tikai kārtējam reperim (šoreiz Lil Baby). Kopumā desmit dziesmas, ieskaitot albumu noslēdzošo 16 minūtes garo kompozīciju "Murder Most Foul", kurā Dilans pieskaras ASV prezidenta Džona Kenedija slepkavībai. “Dienā, kad viņi nogalināja viņu, kāds man teica: "Dēls, Antikrista laikmets ir sācies!”” Rietumu kritiķi praktiski vienbalsīgi albumam devuši piecas zvaigznes no piecām, “Metacritic” rangā tas sasniedzis ultraaugstos 95 punktus no simts, taču tam šoreiz negribētos pievērst lielu nozīmi - nu, kurš sevi cienošs mūzikas speciālists riskēs atzīties, ka viņam Meistara albums ne pārāk tīk?!
PAR. “Labākais daudzu gadu, bet varbūt pat desmitgažu albums” (“Slate”), “Šis ir ieraksts, kas mums bija nepieciešams tieši šeit un tagad” (“Hot Press”), “šajā albumā viens brīnums nomaina citu” (“Los Angeles Times”) utt., u.t.jpr. - kritiķi gluži vai sacentušies, kurš savās recenzijās salies saldāku sīrupu Dilana pielūdzēju ausīs. Taču jāatzīst, ka šoreiz tā nav makaronu karināšana, sīrups nudien ir diezgan pamatots. Lai gan Bobs Dilans joprojām izklausās pēc Boba Dilana, viņa jaunais darbs ir kā audiogrāmata, kuru klausīties un no tā izglītoties vienlaicīgi, turklāt te nav arī naftalīna piesmakas. Nu, piemēram, stilīgā “False Prophet” vai elegantais blūzrociņš “Goodbye Jimmy Reed” - kurš gan pateiks, ka tā izpildītājs jau tuvojas astotā gadu desmita sliekšņa pārvarēšanai?! Bet "Murder Most Foul" - tas vispār ir atsevišķs stāsts.
PRET. Šis ir muzikālās mākslas darbs, pati mūzika no tās ierastās pievilcības viedokļa ir atstāta otrajā plānā. Turklāt - bez skaidrojošās vārdnīcas te neiztikt, ja vien vēlaties precīzi saprast, par ko Dilans vēsta savās kompozīcijās. Interesanti, vai kritiķi šajā albumā atrastu par ko paust tik kvēlu sajūsmu arī tad, ja šo darbu būtu ieskaņojis nevis Bobs Dilans, bet, piemēram, kāds Dils Bobmans? Jāšaubās.
