RECENIJA: Aija Andrejeva “Es iešu tālāk”

 
©Publicitātes foto

Viena no negantā kovidvīrusa ietekmētajām – dziedātāja Aija Andrejeva. Viņai pirms gandrīz mēneša, 6. jūnijā, bija ieplānots jauks koncertiņš mājīgajā Siguldas pilsdrupu estrādē, prezentējot savu pēc skaita septīto studijas albumu, taču to nācās pārcelt uz 2021. gada 5. jūniju.

Taču pārcelt nācās koncertu, ne albumu - tas nāca klajā paredzētajā laikā, un klausītājiem (šoreiz laikam precīzāk būtu teikt skatītājiem) tika atrādīts autokoncertā uz tirdzniecības centra “Alfa” jumta. "Pat, ja viss apstājies, ir jāiet tālāk,” vēl pirms tā izteicās Aija. “Katrs no maniem albumiem ir transformācija, un, ja albums nav iznācis, tad aplis nav noslēdzies. Tādēļ man svarīgi albumu izdot un nospēlēt prezentācijas koncertu, iepriecinot savus klausītājus šajā neziņas pilnajā laikā." Izdeva un nospēlēja, taču nekāds turpinājums konkrēti albuma sakarā nesekoja - neticas, ka tā popularizēšanas plāni atlikti uz gadu, varbūt to papildu reklamēt nav nepieciešamības? Šobrīd pat izskatās, ka ar Aijas menedžmenta lietām vispār neviens nenodarbojas - mājas lapa nav aktīva, “Facebook” konts pusmiris, vikipēdijā informācija par mūziķes karjeru beidzas ar 2010. gadu utt. Nu labi, nav mūsu darīšana…

Ja par albumu, tad tajā ir desmit dziesmas, ieskaitot radiostacijās iepriekš jau dzirdētās “Es iešu tālāk” (tā izdota jau pērn maijā), “Bungādiņas” (2019. gada oktobris), “Laime šī” (šā gada marts) un “Korķīši” (1. jūnijs). Galvenais projekta muzikālais virzītājspēks - nemainīgā Aijas komandas vērtība, producents un arī ģitārists Kaspars Ansons.

PAR. Neviena no šīm desmit dziesmām nav tāda, ko gribētos atstāt aiz albuma borta, kas ir diezgan neierasta lieta. Pat relatīvi slābanākie gabali - saturiski dziļais un emocionālais “Ceļinieks” un noskaņā tam līdzīgās “Fasādes” - ir gluži OK. Labākā dziesma nenoliedzami ir “Laime šī”, kas iedziedāta kopā ar Agnesi Rakovsku un Kristīni Pāži - pārsteidzoši, cik šis trio ir saderīgs (īpaši priecē Kristīne), arī melodiskā ziņā un no atmiņā palikšanas viedokļa tā ir īsts hits. Kā otrais numurs jākronē “Bagāžnieks” - enerģisks un stilīgs gabals ar atsauci uz “Opus Pro” dziesmu “Es eju tevi zagt”. Nu, bet trešajā vietā liekama joprojām neapnīkstošās, draiskās “Bungādiņas”. Nevar nepieminēt arī lirisko un skaisto “Ja vien teiktu kā ir” un vienkāršo, bet lipīgo “Mans draugs”, kā arī mazliet rotaļīgo, taču gana jaudīgo “Atslēgas”. Par radiohitiem “Es iešu tālāk” un “Korķīši” visiem viss tāpat skaidrs, ko te vēl daudz tās iztirzāt. Lūk, tā arī nācās pieminēt visas desmit dziesmas! Kas vēl? Ak jā, Aijai ir bezgala spēcīga balss, bet vai tad to kāds vēl nezināja?!

PRET. Šķiet, Aijai radošā virzība labāk padodas tad, kad viņa ir nelielā diskomfortā ar sevi, bet šobrīd dziedātājai, cik nu tas lasīts bulvārpresē, sokas ļoti labi. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ jaunais albums tomēr mazliet zaudē savam priekštecim “Mēs pārejam uz Tu”, kas tika izdots 2018. gada februārī.


Sandris Vanzovičs