RECENZIJA: Melanna „Pār pasauli”

 
©Publicitātes foto

Grupa “Melanna” ir no Pļaviņām, tā pastāv no 2007. gada, un, kā izrādās, paguvusi izdot jau trīs studijas albumus – iepriekšējie bija „Tūkstoš laika joslu” (2014) un „Apstāties?” (2010).

Jaunajā ierakstā iekļautas desmit dziesmas, kas radītas un ierakstītas pagājušajā gadā. “Grupas skanējumu šajā albumā papildina solistu daudzveidība un jauni dalībnieki”, vēsta “Melannas” nometne. Pašlaik tās sastāvā ir Valdis Bebrišs (vokāls, ģitāra, taustiņi), Andris Vērdiņš (vokāls, ģitāra), Armīns Voltmanis (vokāls, ģitāra), Tīlija Klusa (basģitāra) un Ivo Strazdiņš (bungas). “Saturiski cauri albumam vijas stāsts par cilvēku, kas ir apmaldījies materiālā pasaulē, sācis uzdot jautājumus, domāt par pasaulīgo, rīkoties un aicina rīkoties arī citus. Tas ir turpinājums grupas iepriekš nestajam vēstījumam, atklājot to no šodienas perspektīvas.” Albuma ieraksts tapis “Hodila Records” studijā Valmierā, skaņas apstrādi veicis Ģirts Laumanis jeb Lomix.

PAR. Ir iznācis albums - tas ir labi. Desmit oriģināldziesmas dzimtajā valodā - tas ir pat ļoti labi. Stilistiski “Melanna” dažbrīd atgādina Fēliksa Ķiģeļa daiļradi, tikai stipri, stipri “mīkstākā” versijā. Dziesmu “Māsas sirēnas” varētu ar drošu sirdi iesniegt Latvijas Radio 2 aptaujai “Muzikālā banka” - jādomā, ka tā tur nepazustu. Klausāma ir arī dziesma “Es piedalos”, tomēr vienīgā, kas kaut attāli atbilst kvalitātes kritērijiem, un kuru var noklausīties ar interesi, ir “Starp zvaigznājiem”.

PRET. Ārprāts, kāds primitīvisms - gan muzikāli, gan tekstos, gan apšaubāmās kvalitātes vokālu (lietojams ir tikai viens) ziņā… Pļaviņas, Pļaviņas - kāpēc gan šī vieta tā iesēdusies prātā? Nācās pāršķirstīt savus pierakstus un atklājās, ka savulaik Pļaviņās darbojās rokgrupa “Vientuļš Bet Neglīts”, kas izcēlās ar savu trāpīgo nosaukumu, tikpat nenormāli primitīvām dziesmām un to, ka pāris gadu laikā spēja saražot trīs studijas albumus, turklāt taustāmā CD formātā - kas, viņiem tur Pļaviņās visi ir tādi?! Izrādās, ka šie ir tie paši vēži: Bebrišs, Vērdiņš un Strazdiņš muzicēja arī “vientuļajos neglīteņos”. Šai trijotnei vajadzētu piešķirt “Zelta mikrofonu” par uzticību mūzikai: jau gadiem darbojas šajā jomā, nekas nesanāk, bet plinte netiek mesta Pļaviņu krūmos - no mērķtiecības viedokļa raugoties malači! Ja spēsiet noklausīties šo albumu no paša sākuma līdz tā beigām vairāk par vienu reizi, esiet pelnījis papildporciju šašlika vai puskasti alus par drosmi un pacietību - tas ne katram būs pa spēkam.


Sandris Vanzovičs