RECENZIJA: Grupa Harijs “Zēns”

Kas ir “Grupa Harijs”? Nav ne jausmas. Izlodājot internetu, izdevās atrast vien to, ka “”Grupa Harijs” ir, iespējams, Liepājas mazāk zināmā, bet ļoti elegantā un allaž jautrā grupa, kas sastāv no sešiem liepājniekiem un diviem Latgales pārstāvjiem”, bet, ja nu kādam ir vēlme, tad vairāk par viņiem var uzzināt, arhīvos noklausoties Dambja stūrēto raidījumu “Bitīt’ matos”, kurā šie jaunieši viesojās ar interviju.

“Grupas Harijs” albumā ir desmit dziesmas, kuras esot sacerētas vismaz pirms gada. "Šis albums kalpo mums kā dienasgrāmata, kurā esam iemūžinājuši savu satikšanās stāstu. Balvi no Liepājas ir diezgan tālu, varbūt tas arī ir tas, kas stāsta. Līdz ar mūsu tikšanos sāka veidoties "Zēna" stāsts. Gluži kā zēns, kurš gribēja palikt stāvoklī pirms nāves, arī mūsos bija vēlme radīt kaut ko jaunu," filozofē mūziķi. Un vēl - pēc pašu veiktajiem aprēķiniem, vārds “zēns” albumā atkārtojas 29 reizes četrās dziesmās un tā nosaukumā, bet vārds "nāve" - septiņas reizes tikai vienā dziesmā. Par ko tas liecina? Ne par ko.

PAR. Pirms kādiem trīsdesmit vai četrdesmit gadiem “Grupa Harijs” konkursā “Ko tu proti?” noteikti gūtu atzinību, arī skolu žetonvakaros viņi būtu (bet varbūt ir?) gana pieprasīti. Pats labākais skaņdarbs ir “Čigāns”, kurā neviens, par laimi, nedzied, un kas ilgst tikai 1 minūti un 11 sekundes. Varbūt varētu izcelt arī dziesmu “Es esmu ods”, kuras tekstā ar lielu piespiešanos var saklausīt kaut kādas atblāzmas no humora. Kaut kas līdzīgs sakāms arī par dziesmu “Montis”, kuras noslēguma tekstuālā kulminācija patiks prozas darbu lasītājiem.

PRET. Šīs grupas albumu var droši svītrot no noklausāmo saraksta. “Zēns” gan ilgst tikai pusstundiņu, bet šajā laikā vienalga var darīt kaut ko daudz interesantāku un aizraujošāku, piemēram, sapņaini vērties uz mušu pie griestiem vai kasīt kājas pēdu. Dzied slikti, spēlē viduvēji un arī muzikālās idejas ir vārgas.