RECENZIJA: The 1975 "Notes On A Conditional Form"

Britu kvartets “The 1975” nebūt nav dzimis 1975. gadā, kā to varētu iedomāties no grupas nosaukuma, bet gan 2002. gadā. Tās kontā ir četri studijas albumi, kuri visi kā viens sabijuši Apvienotās Karalistes topa pašā spicē, bet pēdējie trīs darbi apgrozījušies pirmā trijnieka tuvumā arī Amerikā. Pats veiksmīgākais bijis albums “I Like It When You Sleep, For You Are So Beautiful Yet So Unaware Of It” (2016), taču arī tā pēctecim “A Brief Inquiry Into Online Relationships” (2018) bija klājies gluži labi.

Jaunākais garadarbs izceļas ne tikai ar to, ka tam vismaz ir normāla garuma nosaukums, bet arī ar to, ka Rietumu mūzikas kritiķi nav tikuši nekādā skaidrībā, vai tas slavējams vai peļams - piemēram, “NME” tam sajūsmā iedevuši visas piecas zvaigznes, kamēr ne mazāk prestižais “Rolling Stone” aprobežojies ar trim, turklāt ir arī tādi izdevumi, kas šim albumam ielikuši divnieciņu. Pat ar tā stila definēšanu bijušas problēmas - piesaukts gan pops, gan roks, gan elektroniskais pops, gan pat “dance”! Jāklausās pašiem, kas gan nebūs viegls darbiņš - šajā albumā iekļauti 22 (!) skaņdarbi, kuri kopumā ilgst 80 minūtes. “Mēs savā starpā jokojām, vai mēs tiešām izdosim šādu albumu? Vai mēs tiešām esam tik augstu uzrāpušies? Iepriekšējā albuma panākumi mūs nav mainījuši, tomēr tā ir milzīga atbildība - mūs taču sākuši salīdzināt pat ar “Radiohead”,” kādā intervijā prātojis grupas harizmātiskais vokālists Metjū Hīlijs. Kaut kā nebija gan dzirdēts, ka viņus salīdzina ar “Radiohead”… Interesantumam - albuma ievadošajā skaņdarbā jeb piecu minūšu garā uzrunā ar muzikālo pavadījumu “The 1975” ir dzirdama arī dažādi vērtētās aktīvistes Grētas Tūnbergas balss.

PAR. No it kā savstarpēji kopā nesavietojamiem muzikālajiem elementiem “The 1975” izdevies izveidot kaut ko kaleidoskopam līdzīgu, kas beigu galā tomēr spēj piesaistīt klausītāju uzmanību. Pēc Grētas apnicīgajām pļāpām seko zibens spēriens no skaidrām debesīm teju vai tiešā nozīmē - dziesma “People”, kas esot radusies, iedvesmojoties no Merilina Mensona, un kurā skan huligānisks indīroks ar industriālajām piedevām. Oho, “The 1975” arī tā prot? Turpinājumā gan nekas tāds vairs nav dzirdams, bet no pārējā skaņu materiāla varētu izcelt albuma vidējai noskaņai vislabāk atbilstošo “Then Because She Goes”, vienkāršo un ļoti pozitīvo “Me & You Together Song”, kā arī elektronizēti popsīgo “If You’re Too Shy (Let Me Know)”.

PRET. Nav brīnums, ka šīs grupas uzstāšanās festivālā “Positivus” pirms daudziem gadiem apskatniekam paspruka garām praktiski nepamanīta - “1975” mūzikā gandrīz nekā pamanāma arī nav. Turklāt vēl šis albums izklausās kā izlase - dziesmas absolūti nelīmējas kopā, katra skan kā atsevišķs gabals. Tikt līdz albuma beigām ir mokas, ar interesi klausāmas ir tikai kādas piecas dziesmas, turklāt arī tikai tāpēc, ka pārējās 17 ir vēl štruntīgākas. Kronis visam ir “Nothing Revealed / Everything Denied” un tai sekojošā “Tonight (I Wish I Was Your Boy)”, kuras kaunētos izpildīt pat Džastins Bībers un viņam līdzīgie. Noklausoties visu disku, “People” iekļaušana tajā paliek vispār nesaprotama un neattaisnojama, jo pārējā darbā nav pat attāli nekā stilistiski līdzīga. Piecas zvaigznes? Aizmirstiet! Trīs? Noteikti nē! Divas? Jau siltāk…