RECENZIJA: Letti "Dziesmu gars"
“Letti” ir “latviešu rokgrupa, kas spēlē enerģiski melodisku ģitārmūziku, iesaistot tautas mūzikas elementus” – tas īsumā arī viss, kas būtu jāzina par šo formāciju.
Tās līderis un galvenais virzītājspēks ir Ilmārs Vekters, kurš sen, sen atzīmējās “latviešu “Motorhead” versijā” jeb grupā “Rūsa”, bet pēdējos 30 (!) gados nekur nebija manīts - “Letti” rindās viņš atbild par vokālo sadaļu un ģitāras skanējumu. Pārējie - Atis Jēkabsons (ģitāra), Dāvis Lipste (ģitāra), Kaspars Orehovs (bass) un Agris Perro (bungas). Plašākai auditorijai grupa sevi pieteikuši ar četru dziesmu minialbumu jeb EP, kurā trīs ir paša Vektera oriģināldziesmas, bet vēl viena ir grupas “Līvi” slavenā hita "Dzelzsgriezējs" kaverversija. Albums rakstīts 2018. un 2019. gadā "GEM Studio" pie Edija Gņedovska un "Soundpark.lv" studijā pie Ginta Lundberga. Ierakstos izmantoti arī tautas mūzikas instrumenti - kokles ieskaņojuši viesmūziķi Mārcis Mūrnieks un Zigrīda Imanta Kručena. Kas attiecas uz grupas nosaukumu, tad par lettiem ap 13. gadsimtu saukta daļa no iedzīvotājiem, kas tolaik apdzīvojusi tagadējās Latvijas teritoriju.
PAR. Lai gan bija pamatotas bažas, ka Vektera brigāde būs neglābjami sačakarējusi klasiku "Dzelzsgriezēja" izskatā, apbrīnojamā kārtā šī hita kaverversija viņiem sanākusi teicama un patiešām interesanta - to gan noteikti noklausieties! Diezgan lādzīga ir arī tituldziesma - kārtīgs 80. gadu hārdroks. Vēl pieminēšanas vērti ir ģitāru treļļi, trīs šo instrumentu izmantošana sevi pilnībā attaisno. “Ar muzikālām intonācijām un latviešu tekstiem grupa cenšas parādīt, atgādināt un izcelt latviešu tautas daili, nolūkā cildināt un stiprināt nacionālo pašlepnumu, pirmkārt, pašiem latviešiem, otrkārt, radīt interesi par latviešu unikalitāti cittautiešiem,” tā “Letti”. Apsveicams mērķis!
PRET. Ja tiktu pasniegtas balvas par pašu štruntīgāko latvju smagās mūzikas grupu, tad par to sīvi spēkotos “Letti” ar “Kiss Of The Dolls”... Pārspīlēts tautiskums tekstos un vēl pārspīlētāki centieni dziedāt “kā metālā” jau vien atsit jebkādu vēlmi šo te visu klausīties, bet nav jau arī nekā īpaša, ko dzirdēt, piemēram, “Lec, saulīte” ir absolūts primitīvisms, savukārt dziesmā “Ej pie Dieva, dvēselīte” nabaga klausītājs tiek mocīts desmit minūšu garumā - šo skaņdarbu ir mēģināts pasniegt kā kaut ko episku, tikai nekas no tā nav sanācis. Ja “Letti” negrib koncertos aizbiedēt visu publiku (ja tāda tajos vispār parādīsies…), tad steidzami jāmeklē vokālists: Vekteram pilnīgi noteikti ir jāmet miers dziedāšanai, šai jomai viņš absolūti nav radīts.