Ceturtdiena, 25.aprīlis

redeem Bārbala, Līksma

arrow_right_alt Izklaide \ Mūzika

RECENZIJA: So Lucid Electric Feel "We're All Connected"

© Publicitātes foto

Lai jūs nemulsina angliskais un prātā nepaliekošais grupas nosaukums, šī rokgrupa ir caurcaurēm mūsējie – 2015. gadā Siguldā dibināts trio, kura sastāvā ir vokālists un ģitārists Uvis Gailis, basģitārists Kristaps Sproģis un bundzinieks Raitis Kalniņš. "We're All Connected" ir viņu debijas albums, ko grupa producējusi pašu spēkiem.

Ieraksts veikts visu muzikāli citādi domājošo citadelē - "Hodila Records" studijā Valmierā. Kopumā deviņas dziesmas, stilistiski no psihedēliski griezīga blūzroka līdz “Led Zeppelin”-veidīgam hārdrokam.

“Albumā galvenokārt vēstīts par mīlestību, spēku, motivāciju un spēju labi pavadīt laiku, norādot uz to, ka mēs visi esam viens vesels, viens organisms,” vēsta grupas nometne. "Ir iegūta pārliecība, nepieciešamā filozofija, domu gājiens un radošums, lai neapstātos un turpinātu kustību uz priekšu," uzsver Uvis Gailis. Par "So Lucid Electric Feel" virzību uz priekšu tik tiešām nav jāšaubās, jo trio jau uzsācis darbu pie sava nākamā albuma un plāno turpināt koncertgaitas arvien jaunās teritorijās un valstīs.

PAR. Albums, kas noteikti jānoklausās visiem tiem, kam sirdij tuvs 70. gadu roks, taču ne tikai tiem - arī visiem tiem, kuriem vienkārši patīk laba, enerģiska un nepiejaucēta rokmūzika. Iesākuši ar aizrautīgo “Hey, Wait”, nākamajā dziesmā “Groove On” vīri demonstrē savu individuālo meistarību (ģitārists ir dievīgs!), bet pēc tam piedāvā trīs trieciengabalus - iespārdošo “Let Me Sing” (albuma labākā dziesma!), ne mazāk jaudīgo “Let’s Take This Day Off” (te atkal ģitārists izpelnīsies aplausus) un lēni iešūpojošo, tomēr vēlāk aizraujošo “Electric Lions”. Rezumējot - piecas zvaigznes par šo albumu šie siguldieši varbūt arī nav pelnījuši, bet četras un spēcīgas gan.

PRET. Kaut kur uz albuma beigu pusi "So Lucid Electric Feel" nedaudz pazaudējas - “After Wind We’re Going”, “Aura” un “Pagans Don’t Need The Night” ir diezgan šaubīgi un nepārliecinoši gabali. Šķiet, vokālistam mazliet pietrūkst jaudas (nav joka lieta sadalīt uzmanību starp mikrofonu un ģitāru!), bet gan jau koncertos viņš to atsver ar uzviju. Taču galvenais - šādas “a’la Led Zeppelin” grupas pēdējos gados pasaulē ir savairojušās steriem un grēdām, tas vairs nav nekas oriģināls.