RECENZIJA: Tame Impala “The Slow Rush”

Austrāliešu multiinstrumentālista Kevina Pārkera elektroniskās un psihedēliskās popmūzikas projekts “Tame Impala” savus cienītājus priecē no 2007. gada, šajā laikā spējot sapriecēt četrus studijas albumus. Ja pirmie divi lielākoties bijuši augsti novērtēti tikai dzimtajā Austrālijā (šīs valsts topā tiem bija ceturtā vieta), tad pirms pieciem gadiem izdotais “Currents” un tagad arī “The Slow Rush” zaļajā kontinentā bijuši Nr.1, bet Amerikā un Apvienotajā Karalistē tikuši Top 3 tiešā tuvumā vai pat tajā iekšā.

Šiem rādītājiem gan nav noteicošas nozīmes, vienkārši “Tame Impala” pēdējos gados kļūst aizvien atpazīstamāki, taču mūzikas kritiķu balsīs gan ir jēga ieklausīties, un tās ir Pārkeram visnotaļ glaimojošas - stabilas četras zvaigznes praktiski visu prestižāko Rietumu mūzikas izdevumu ailēs.

Šim ripulim vajadzēja nākt klajā jau agrāk, pirmie tā singli “Patience” un “Bordeline” klausītāju vērtējumam tika nodoti jau pagājušā gada pavasarī, taču Pārkera radošajā procesā kaut kas ieklemmējās, un beigu galā daļa plānotā skaņu materiāla “The Slow Rush” annālēs nemaz nav iekļauta. Nekas, toties ir iekļauti citi gabali - kopskaitā te ir ducis dziesmu. Pārkers pats visu iespēlējis un, protams, arī sakomponējis.

PAR. Kevina Pārkera radošais piegājiens ir ļoti interesants - viņš dodas studijā nevis tad, kad pašam viss liekas vislabākajā kārtībā, bet tad, kad mūziķim šķiet, ka viņš nav nekā vērts. Rezultātā rodas pašapliecināšanās ar pievienoto vērtību, proti, elegants darbs, kuram piemīt novatorisms. Elektronizēti psihedēlisks pops ar hiphopa un pat hausmūzikas ietekmi, vieglas un bezrūpīgas melodijas, kurās šoreiz komponists centies vairīties no nostaļģisku sajūtu promotēšanas, ar ko tik slaveni bija “Tame Impala” iepriekšējie darbi. Labākās dziesmas - pamatīgi elektronizētā “One More Year” un ar interesantu risinājumu apveltītā “Borderline”, pilnīgi noteikti jāizceļ arī 80. gadu sintīpopa garā ieturētā “Lost In Yesterday”.

PRET. Ja ap kādu piekto dziesmu neviļus sāc uzmest aci CD atskaņotājam, lai noskaidrotu, kad uz tā skanošais beigsies, tad nepavisam nav labs rādītājs. Praktiski neviena dziesma neaizrauj, albums ir no sērijas “var klausīties, var neklausīties”. Noslēdzošajā daļā Pārkers jau pavisam iegrimst popmūzikas dzīlēs, kas “Tame Impala” zīmolam nenāk par labu.

Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu “Randoms”.