RECENZIJA: Aivars Hermanis "igo # hermanis # dziesmas"
Kas to būtu domājis, ka ģitārista un daudzu skaistu melodiju autora Aivara Hermaņa 65. dzimšanas dienas koncerti kļūs teju par pēdējiem lielajiem pasākumiem “pirmskovida” laikmetā, taču tieši tā tas diemžēl notika… Savu jubileju ģitārists atzīmēja ne tikai ar koncertiem, bet arī mūzikas izdevniecības “Upe tuviem un tāliem” aizgādā nākušu jubilejas albumu CD formātā.
Izlasē ietilpst 13 Aivara Hermaņa sacerētas dziesmas Igo izpildījumā, tostarp arī pašas populārākās viņa kompozīcijas “Komunālais blūzs” un “No rīta” bonusā - šāds statuss tām piešķirams, vadoties pēc autortiesību aģentūras datiem. Ir arī viena jauna dziesma - “Tu iesāki”. Lielākoties šīs dziesmas ierakstītas Vjačeslava Mitrohina “MMB Studio”, kur tapis arī ieraksta fināla māsters. Pie albuma tapšanā iesaistīto mūziķu uzskaites nav vērts pat ķerties - visi Aivara uzticamie ieroču biedri ar Raimondu Macatu priekšgalā.
“Pēdējās desmitgadēs Aivara Hermaņa skaņu ieraksti top kopā ar ilggadējiem radošajiem partneriem - Raimondu Macatu un Vjačeslavu Mitrohinu, arī šis albums nav izņēmums. Mūziķis prot ap sevi pulcēt domubiedrus, cilvēkus, ar kuriem saprotas bez liekiem vārdiem - radošus un jūtīgus ļaudis, un arī Igo ir viens no viņiem. Ar cieņu un pietāti Aivars runā par šo neparasto dziedātāju, dzejnieku un mākslinieku, bez kura dzejas un balss vibrācijām nav iedomājamas Hermaņa šī gadsimta dziesmas. Dažas no tām izdotas Igo albumos “Trīs dienas”, “Spēle”, “Esmu mājās”, skanējušas kopīgos koncertos. Beidzot šie kopdarbi apkopoti vienā albumā, kur dziesmu vidū arī “Mēnessnakts” ar Aspazijas vārdiem, ko pirmā dziedāja Ieva Akuratere, un “Manā istabā” no cikla “Nevaru sadzirdēt, klusums starp mums”,” teikts muzikoloģes Daigas Mazvērsītes sarakstītajos albuma ievadvārdos.
PAR. Albums ļoti simboliski iesākas ar sapņaino “Liepājas iela Kuldīgā” un šādā pat garā arī turpinās: “Zem putna spārniem”, “Mēnessnakts”, “Manā istabā”, “Kad tu aizej”, “Tu esi atnākusi” utt. Lielāko prieku te rada tieši instrumentālistu un pirmām kārtām jau paša gaviļnieka spēle, nevis Igo vokāls - ļoti labi, tā tam arī vajadzēja būt, jo šo tomēr gribētos uzskatīt par instrumentālu albumu ar balsi nevis otrādi. Teicami pastrādājis arī Mitrohins, jo, lai arī šīs melodijas rakstītas dažādos laikos, pēc to digitālās fināla apstrādes šī laika atšķirība nav jūtama.
PRET. Lielās devās šāda stila melodijas var sākt nogurdināt. Arī Aivara Hermaņa “spāniskā” ģitārspēle - kādam var patikt, kādam ne tik ļoti.