RECENZIJA: Ozzy Osbourne "Ordinary Man"

 
©Publicitātes foto

Rietumniekiem patīk apkopot dažāda veida statistiku, taču diez vai pat pats skrupulozākais no šiem statistiķiem spētu sarēķināt, cik reizes rokmūziķis Ozijs Osborns sūtīts pensijā, pasludināts par karjeru beigušu vai pat par… mirušu.

Taču vecajam lāga puikam Ozijam joprojām nekas nekait, ārstu slēdzienos un pareģojumos viņš neklausās, un pasē ierakstīto ciparu “71” īpaši galvā neņem - lūk, viņa jaunais studijas albums, kas noapaļo Ozija solokarjeras laikā izdoto ripuļu skaitu līdz ducim. Ņemot vērā to, ka iepriekšējais soloalbums “Scream” tika izdots pirms desmit gadiem, nav pārsteidzoši, ka ziņa par “Ordinary Man” greznoja teju visu prestižāko mūzikas izdevumu vākus un pirmās lappuses. Jāatgādina, ka pirms albuma iznākšanas Ozijs laida klajā trīs jaunus singlus - “Under The Graveyard” (tas jau ieguvis 15 miljonus klausījumu un 5,3 miljonus videoklipa skatījumu), balādi “Ordinary Man” (kopā ar Eltonu Džonu) un “Straigt To Hell” (kopdarbs ar “Guns’N Roses” ģitāristu Slešu), savukārt tagad izdots singls “It’s A Raid”, ko Ozijs izpilda kopā ar Post Malone. Kā bonuss albumā iekļauta arī dziesma “Take What You Want”, kas arī tapusi kopā ar minēto reperi (un Trevisu Skotu) un iekļauta Post Malone diskā. “No harmoniku pavadītās, velnišķīgās blūzmetāla dziesmas “Eat Me” līdz pārpasaulīgajam ceļojumam “Scary Little Green Men” un poētiskās “Holy For Tonight” - “Ordinary Man” parāda dumpinieciskās mūzikas ikonas dažādās šķautnes,” tā izdevēji piesaka šo albumu. Tas ierakstīts Losandželosā producenta un ģitārista Endrjū Votsa aizgādā, bet vēl bez viņa ierakstā piedalījušies arī tādi “stāri” kā basģitārists Dafs Makkegans (“Guns N' Roses”), ģitārists Toms Morello (”Rage Against The Machine”), bundzinieks Čads Smits (“Red Hot Chili Peppers”), arī reperis Treviss Skots un daudzi citi. Rietumu kritiķi savā vērtējumā par šo darbu nav spējuši nonākt pie konkrēta verdikta - no trīsarpus zvaigznēm (“Rolling Stone”) līdz visām piecām (“NME”), un tikpat atšķirīgs ir arī fanu viedoklis.

PAR. Lai ko par Oziju arī nerakstītu mediji un bez vārdiem neteiktu ārstu diagnozes, šis vīrs ir vislabākajā kārtībā - vismaz muzikāli. Osborna ierastais “heavy metal” ar dominējošām ģitārām un tempu uzkurinošām bungām ir viņa trumpis arī šajā albumā, taču šoreiz uzmanību piesaista arī neskaitāmās ritma, tempa un pat noskaņu maiņas vienas dziesmas ietvaros, kas it īpaši manāms tādos gabalos kā “Goodbye”, “Under The Graveyard” un “Scary Little Green Man”. Taču pati labākā dziesma ir atrodama diska vidusdaļā - smagnējā un sparīgā “Eat Me”. Dīvainā kārtā Ozijam perfekti saskan ar Post Malone, abu sadarbības rezultātā tapušas nudien teicamas dziesmas - tas attiecas gan uz “It’s A Raid” (spridzinošs gabals!), gan “Take What You Want”. Jāpiebilst, ka visaugstākajā līmenī strādā arī instrumentālisti, bet Osborna brigādēs jau citādi nemaz nemēdz būt.

PRET. Nesasapņojieties par daudz, citādi jau albuma pirmās dziesmas - parasts ierindas rokgabals “Straight To Hell” un diez kādas emocijas neizraisošais lēnīgais “All My Life” - radīs palielu vilšanos, bet par kopdarbu ar Seru Eltonu vispār labāk smalkjūtīgi paklusēt, te situāciju diez ko neglābj pat Slešs. Ar vēsu skatu paraugoties uz šo albumu un distancējoties no tā autora pagalam suģestējošās personības, jāatzīst, ka tuvāk patiesībai šī garadarba vērtējumā tomēr ir “Rolling Stone” nevis “NME”.

Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu “Randoms”.