Ingus Ulmanis: Kad atkal ir ko teikt

Šo trešdien, 26. februārī, kultūras un izklaides centrā Hanzas perons risināsies koncertsērijas Frekvence pirmais pasākums. Tā ietvaros uz skatuves atkal kāps arī leģendārā grupa Lādezers ar Ingu Ulmani pie mikrofona.

Uzspēlēs Star FM jubilejā

Koncertsērija Frekvence ir veltīta Radio Star FM divdesmitajai gadadienai, un tās ietvaros paredzēti seši koncerti Hanzas peronā - visi stilistiski ļoti dažādi. Piemēram, trešdienas pasākumā uzstāsies Ozols, Tautumeitas un Lādezers - it kā kaut kā neiet kopā… «Es par to neesmu pat aizdomājies - ieraujos savā čauliņā, kurā esmu, un vienkārši daru savas lietas,» šādās pārdomās neieslīgst grupas Lādezers vokālists Ingus Ulmanis. «Domāju, ka, vismaz no Star FM pozīcijām raugoties, tas ir diezgan normāli, jo šādu pašu miksli viņi atskaņo arī radiostacijas ēterā, līdz ar to var rīkot arī šādus koncertus. Savukārt no klausītāju viedokļa - arī man pašam būtu interesanti paklausīties kaut ko no viena, otra un trešā stila. Cilvēki taču neiet uz koncertiem tikai apliecināt savu patiku kādam konkrētam māksliniekam vai izklaides vietai, bet arī mēģina iegūt kaut ko jaunu savās sajūtās. Dažādi stili - tas ir interesanti!»

Ilgu laiku Lādezers pastāvēja it kā letarģiskā miegā esošā stāvoklī, taču pērn atkal pieteicās ar divām jaunām dziesmām Kā man laiku apvaldīt un Pārāk tuvu (Izstieptas rokas attālumā), kā arī dažiem koncertiem. «Aigars [Voitišķis] mani jau ilgāku laiku uzrunājis, lai mēs atkal kaut ko veidotu ar Lādezeru, un pienāca brīdis, kad es šo viņa aicinājumu sevī akceptēju. Pašlaik esam radījuši vairākas dziesmas, tās rakstām, bet, ja tās ir, tad tās nepieciešams palaist arī plašākā apritē. Jaunās dziesmas dod enerģētisku šā brīža vilni, taču loģiski, ka cilvēki vēlēsies dzirdēt arī dziesmas no iepriekšējiem laikiem. Un šeit ir viens labs moments: mūsu iepriekšējie laiki ir tādi, par kuriem mums nav jākaunas - ne par tā laika tekstiem, ne to aktualitāti, ne pašu mūziku. Arī no tā laika dziesmām joprojām plūst enerģija. Tā kā pats neesmu ļoti ilgi tās spēlējis, tad man pašam, ar tām uzstājoties, ir svaigas sajūtas. Lūk, un tā nu mūsu uzstāšanās arī būs tāds mikslis: puse programmas būs no jaunajām dziesmām, bet puse - no jau dzirdētajām.»

Jauns Lādezers, jaunas idejas

Šā brīža Lādezers - tie ir grupas dibinātāji Ingus Ulmanis (balss, ģitāra, taustiņi) un Aigars Voitišķis (ģitāra, balss), kā arī Roberts Rasa (bass), Anrijs Grinbergs (bungas) un Anete Kozlovska (balss, taustiņi). «Anete ir vienkārši izcila - pirmām kārtām savā domāšanā,» jaunpienācēju slavē Ingus. «Grupa neizvēlējās vienkārši vokālisti sieviešu dzimtē, svarīgi bija atrast līdzīgi domājošu cilvēku, un tieši šajā aspektā ar Aneti labi saprotamies. Protams, viņai ir arī ļoti skaists balss tembrs.» Savukārt Anrijs ar Robertu spēlējuši Lādezerā jau iepriekš. «Anrijs ir teicis, ka Lādezers viņam ir kā tāda baznīca, uz kuru aiziet. Man šis salīdzinājums vienmēr paticis, jo tas nozīmē, ka viņš arī emocionāli ir grupā - arī pie kompozīcijas, skaņdarbu veidošanas, aranžijas. Anrijs nevis vienkārši nospēlē dziesmas, bet ieliek tajās sirdi! Pat neatceros, kurš kuru ievilka grupā - Robis Anriju vai Anrijs Robi, bet abi ir mācījušies un spēlējuši kopā jau Jelgavā. Robis būtībā ir darbaholiķis, viņš perfekti dara savu darbu, un vēl viņam ir arī administratora talants: ilgus gadus varējām dzīvot bez menedžera, jo Robis visu sakārtoja.»

Kas kalpoja par motivāciju Lādezera reinkarnācijai? «Es ilgu laiku neko negribēju darīt, jo ar laiku mainās mērķi. Esmu secinājis, ka mūzikā ir ļoti svarīgi, lai vienmēr būtu kāda revolūcija, kuras dēļ vispār kaut ko darīt,» skaidro Ingus. «Kad atceros Jumpravas laikus, šī revolūcija bija saiknē ar neatkarību, «tanki starp kvartāliem kārtību ieved, pasaules durvis ir ciet», «pielīmēti mati man pie galvas, apakšā zem matiem audi plīst, zemāk vēl par audiem acis, ārā no tām ūdens līst» u.tml. - tā bija ļoti revolucionāra sajūta tās vistiešākajā nozīmē, taču revolūcijas var būt arī netiešā nozīmē, piemēram, veidojot jaunas muzikālās formas tur, kur tās visu laiku it kā ir bijušas acu priekšā. Arī ķeroties pie Lādezera, man gribējās šo sajūtu, taču ļoti ilgi to nevarēju dabūt. Jo būtībā - kas ir dziesmas forma? Tā ir teksts un melodija, ar tādām strukturālām nozīmēm kā pants-piedziedājums-starpspēle u.tml., taču izšķirošā nozīme ir tieši tekstam! Jo tajā ir pateikts, kas konkrētajā brīdī tev šķiet aktuāls. Primārā ir doma, jo - kāpēc tad tu vispār vēlies muzicēt?! Kāds ir iemesls tam, ka dziedi šo dziesmu? Ja uz šo jautājumu nav atbildes, nav pat vērts kāpt uz skatuves. Ja ir šī enerģija, tā transformēsies arī uz klausītājiem. Mums ir savstarpēja mijiedarbība - vai nu tā ir vai nav, bet, ja esmu saguris tipiņš, kurš uziet uz skatuves un atkārto kaut ko simtreiz jau dzirdētu, kas turklāt vairs nav interesants arī pašam sevī, nekāda mijiedarbība neradīsies, no tā nebūs ieguvuma kā no mākslas darba. Beidzot es sevī sameklēju šo aktualitāti, manī bija kaut kas sakrājies, daudz izlasīts un piedzīvots, un tagad varu savas domas formulēt tekstā, dzejā, vārdos. Un, kad kaut kas ir sakrājies, tad var šaut ārā arī dziesmas.»

Lai māksla gūtu virsroku

Protams, garāmejot nevar nepieskarties Jumpravas tēmai - kā zināms, Lādezers tika izveidots, Ingum ar Aigaru atšķeļoties no jumpraviešiem Aigara Grāvera, Aigara Krēslas, Aigara Graubas un Aināra Ašmaņa. «Aigars gribēja atiet no elektronikas un vairāk spēlēt ģitārmūziku, man tā nebija. Bet tas, kas man bija, - man bija neapmierinātība ar kaut ko. Šodien es varbūt varētu mēģināt šo neapmierinātību formulēt, bet toreiz šādu formulāciju pat neatradu. Acīmredzot zemapziņā bija kāds dzinulis, kas lika veikt šādu vai citādāku soli un nokļūt… Pilnīgā dimbā. Pat nezinot, kā no tā visa tikt laukā,» par vairāk nekā trīs gadu desmitus seniem notikumiem atklāti saka Ingus. «Taču raugoties uz to visu ar šīs dienas acīm, ieguvumus arī šajās piedzīvotajās grūtībās redzu daudz lielākus nekā zaudējumus. Līdz ar to tagad var mēģināt iztulkot, kāpēc bija nepieciešama tā čakarēšanās mēģinājumos astoņas stundas no vietas, kāpēc bija nepieciešams tas pilnīgais ne-naudas, ne-ģimenes nekādais periods, kad jūties dzīvojam pilnīgi bezjēdzīgu dzīvi. Tam visam tomēr bija jēga.»

Kopš iepriekšējā Lādezera studijas albuma ZemŪdenNes izdošanas 2005. gadā pagājis milzum daudz laika, taču lādezerieši ir apņēmības pilni arī šajā jomā pārtraukt klusēšanas periodu. «Es vārdu albums saprotu ar šā laika dziesmām,» norāda Ingus. «Formātam jau ir pakārtota nozīme, jo cilvēki tikpat kā vairs neklausās diskus, bet drīzāk pa vienai dziesmai. Taču albumus vajadzētu klausīties pavisam vienkārša iemesla dēļ - tā vislabāk var saprast mākslinieku, kurš vēlas izteikt savu ideju vai domu. Arī pašos māksliniekos uzreiz kaut kas mainās, ja viņi nedomā no dziesmas uz dziesmu līmenī - kļūst brīvāki attiecībā pret šo mākslu, var vairāk atļauties nekā tad, ja viss ir saparcelēts un saproducēts, viss tiek piemērots kaut kādai konkrētai laika hronometrāžai un domāts attiecīgajai radiostacijai. Protams, arī tas ir nepieciešams, jo citādi neviens nenāks uz koncertiem, tomēr mākslai ir jāgūst virsroka.»

TV, radio un citi projekti

Ingus Ulmanis ir nodarbināts arī daudzos citos muzikālajos projektos, no kuriem ilglaicīgākie ir bērnu projekts Brīnumskapis un muzikālais vides projekts Dabas koncertzāle. «Ar Brīnumskapi ik gadu veidojam jaunu programmu - decembrī Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē notika divi koncerti, abi plaši apmeklēti. Nevarētu teikt, ka Brīnumskapim pašlaik ir ļoti liela aktivitāte, taču tas eksistē, turklāt ir vērsts uz perspektīvu, līdz ar to šis projekts kādā brīdī var atkal kļūt aktīvāks un dzirdamāks. Savukārt Dabas koncertzāle ir pat ļoti aktīvs projekts - katru gadu divos koncertos tas kopumā pulcē aptuveni 10 000 cilvēku, turklāt guvis arī starptautisku atpazīstamību. Šogad Dabas koncertzāle atkal būs divos koncertos - esmu jau ierunājies par tā norisi Ziemeļvidzemē, bet otrs būs Kurzemē. Būs ļoti interesanta tēma, es pat teiktu, ka tā beidzot būs izaicinājums arī zinātnei, kurai mūsu projektā vienmēr bijusi noteicoša loma, bet šā gada tēma raus nost jumtu arī pašiem zinātniekiem, jo uz to nav viennozīmīgas atbildes,» ieintriģē mūziķis.

Vēl viens viņa darbības aspekts jau ilgus gadus ir masu mediji - TV un radio. «Televīzijā vairs neesmu, bet tam nav nekādu sensacionālu iemeslu - visu savu projektu un studijas darbu dēļ esmu ļoti aizņemts, man nākas rēķināt katru sava laika stundu, un televīzijas diedziņš šajā aizņemtībā vienā brīdī pārtrūka. Es to vienkārši vairs nevarēju pavilkt, jo tā slodze tiešām ir ārprātīgi liela,» bez īpašas nožēlas balsī saka Ingus Ulmanis. Toties Latvijas Radio ēterā viņš joprojām ir dzirdams - vadot raidījumu Monopols. «Tas ir mans pamatdarbs, kurā, kā pats smejos, skaidrā prātā sarunājos ar gudriem cilvēkiem. Šis darbs tiešām nav tikai algas jautājums, tas man ļoti, ļoti patīk! Uz raidījumu nāk dažādi cilvēki no dažādām profesijām, un viņu specialitātēs tu tiešām esi nezinītis, tāpēc raidījumam ir rūpīgi jāgatavojas - tas ir tik interesanti! Tas visu laiku izmet tādu kā nelielu izaicinājumu, un, ja ir kāds izaicinājums, tad - tas ir domāts man!»

Ingus Ulmanis

• Dzimis 1963. gada 19. septembrī Limbažos

• Izglītība: Limbažu 1. vidusskola, Limbažu mūzikas skola (akordeonists) Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskola (vokālists). «Pēc specialitātes esmu vokālists/mūzikas pedagogs - tā ir mana oficiālā izglītība, kuru gan nevienu dienu neesmu izmantojis darbībā.»

• No 1984. gada līdz 1987. gada augustam bijis grupas Jumprava solists, pēc tam kopā ar vēl vienu jumpravieti Aigaru Voitišķi izveidojis grupu Lādezers. Pazīstamākās dziesmas - Tuvāk vēl, Tu esi vēl jauns, Pārsteigums, Cik savādi. Diskogrāfija: Kā aizvien (1994), Putns pelnos (1996), Uz Kūru salu (1998), ZemŪdenNes (2005)

• Darbojies daudzos muzikālajos projektos, izveidojis bērnu mūzikas apvienību Brīnumskapis (domubiedri - Aigars Voitišķis un Andris Sējāns) un muzikālo vides projektu Dabas koncertzāle (Aigars Voitišķis, Kaspars Tobis, Andris Sējāns, Anrijs Grinbergs, Valdis Muktupāvels u.c.)

• Savulaik vadījis LNT raidījumu Tautas balss un LTV raidījumu 4. studija, šobrīd vada Latvijas Radio raidījumu Monopols

• Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Silvija Nora Kalniņa, dēls Mikus (32) un meitas Lota (18) un Līva (16)

• Hobiji: celtniecība, dizainēšana. «Man ļoti patīk amatniecības darbi. Man pat mājās ir darbnīca, ļoti patīk darboties ar koku. Es vispār esmu čalis, kas nespēj nosēdēt mierā. Ļoti daudz laika pavadu studijā, kas man iekārtota mājās, taču es nevaru ilgi tajā uzturēties: trīs stundas pašancēju, bet tad noteikti izeju ārā, padarīt kaut ko tur. Kad atgriežos, ir pavisam cita enerģija! Es neatpūšos guļot, bet darbojoties. Jā, lasīt - tā ir forša atpūta, lasīšana man ļoti patīk, lai gan sieva droši vien skaļi smietos, ja es tagad paziņotu, ka esmu liels lasītājs…»