RECENZIJA: Willow Farm "Pasaule ir viss, kas gadās"

Pagājušā mēneša pēdējās dienas svaigums – pērn jau ceturtdaļgadsimtu nosvinējušās liepājnieku poproka grupas “Willow Farm” jaunākais darbs. “Darbs pie albuma sākās pirms diviem gadiem, kad tika ierakstīti pirmie uzmetumi jaunajām dziesmām.

Uzsākot darbu, daļa kompozīciju jau bija puslīdz gatavas, daļa tika sacerēta albuma tapšanas gaitā,” stāsta grupas līderis Emīls Dreiblats. Pirmās ierakstu sesijas aizvadītas Pērkonē, Emīla vecāku māju pirtsaugšā, kur 2018. gada vasarā iekārtota ierakstu studija, savukārt turpmākais muzikālais materiāls iemūžināts gan Emīla un Jāņa Dreiblatu ierakstu studijā “Lighthouse” Liepājā, gan “The Hobos” un daudzu citu projektu basģitārista Mārtiņa Burkevica studijā “BrasaJam”.

Praktiski visas dziesmas sarakstījis Emīls un tikai “Pirmais un pēdējais” komponista lomā izpaudies arī viņa dēls Jānis, kurš 2017. gada beigās pie ģitāras grupā nomainīja Aleksandru Krasavinu. Pārējie - joprojām Uldis Nolmanis (bass) un joprojām Māris Zīlmanis (bungas). Divu dziesmu teksta autors ir “Willow Farm” ilggadīgais sadarbības partneris Ingus Bērziņš, bet pārējās sadzejojis Emīls. Ierakstos palīdzējuši arī daži viesmākslinieki, piemēram, ģitāras dziesmā “Viss skaistais” iespēlējis Roberts Dinters, skaņdarbā “Par būtisko” skan Ievas Tālbergas dūdas, bet dziesmā “Lai kļūtu laimīgs” viņa kopā ar Emīla sievu, Liepājas teātra aktrisi Lauru Jerumu piepalīdzējusi arī pie vokālajām partijām. Jāpiebilst, ka tuvākais albuma prezentācijas koncerts notiks “Vītolfermas” dzimtajā Liepājā - 14. februārī kultūras namā “Wiktorija”.

PAR. Liegs poproks, skaistas melodijas ar labu vokālu - teorētiski tam vajadzētu atrast dzirdīgas ausis. Uzreiz, uz sitienu un ar pirmajām taktīm uzmanību sev spēj pievērst dziesma “Viss skaistais”, bet tas pateicoties efektīgajiem ģitāras akordiem. Ļoti eleganta dziesma ar tai teicami piestāvošu tekstu (uzslavas Ingum Bērziņam!) ir albumu ievadošā “Par kādu nenotikušu izstādi” ar svilpojamajām beigām - gara acīm skatot un dzirdot to “Prāta vētras” izpildījumā un pasniegšanas veidā kombinācijā ar “prātnieku” menedžmenta caursišanas jaudu, iztēle redz potenciālu superhitu. Līdzīgi varētu teikt arī par “Varbūt tā esi tu”, kur izceļas arī Dreiblats juniors. Savukārt tiem, kuriem “WF” patika šīs grupas lielākā un gandrīz vienīgā hita “Roku rokā” laikos, pie sirds varētu iet dziesma “Ja tu teiksi “nē”” - tā iederētos kādā izrādē, Emīla aktieriskais piegājiens dziesmu izpildīšanā ne velti liek viņa mūzikai piekarināt “aktierroka” birku. Dažas melodijas ir tik lipīgas, ka iesēžas prātā pat to negribot - nez, vai tas ir pluss vai mīnuss? Liela nozīme ir tekstuālajam vēstījumam, tāpēc uzteicami, ka CD vāciņš piedāvā tos rāmā garā palasīt.

PRET. Protams, ne visi gabali ir padevušies - ir gan dziesmas, kas atstāj vienaldzīgu (piemēram, “Par vienu pavasari mazāk”), ir arī kaitinošas lietas (“Neatsieties, necelties”), ir tādas, kas bīstami balansē uz pārspīlēta patosa robežas (“Līdz rudens beigām”), taču ne jau tas ir sliktākais. “Willow Farm” mūzikai kaut kā pietrūkst, bet varbūt ir par daudz, un tieši šis “kaut kas” ir noteicošais, kāpēc jau minētā “nenotikušā izrāde” būs arī nenoticis superhits. Diemžēl.