Šo sestdien, 1. februārī, Jelgavas klubā “Melno Cepurīšu Balerija” notiks pašmāju “doom metal” grupas “Catalepsia” jaunā albuma prezentācijas koncerts – tā publiska noklausīšanās nupat aizvadītajā piektdienā risinājās tavernā “Zobens un Lemess”, pulcējot prāvu melodiskās metālmūzikas (un arī alus) piekritēju pulku.
Jāatgādina, ka “Catalepsia” debijas albums “World Of Cliche” tika izdots 2015. gadā, taču plašāku atpazīstamību vokālista/ģitārista Ervīna Franca stūrētā komanda ieguva konkursā “Supernova ‘2016”, kur ar dziesmu “Damnation” sensacionāli izkaroja otro vietu, par nieka tiesu piekāpjoties vien Justa “Heartbeat”. Taču pēc šī panākuma “katalepši” slavas prožektoru gaismās nerāvās un mierīgi turpināja muzicēt savā izvēlētajā nišā, tāpēc dažiem varbūt varētu šķist, ka viņi kaut kur pazuduši. “Protams, gribējās izdot albumu ātrāk, taču viss ievilkās. Kādu pusgadu paņēma “Supernova”, bet pēc tam diezgan aktīvi koncertējām Baltijā, pabijām arī Francijā, Vācijā, Luksemburgā. Turklāt, kā jau tas pierasts šāda veida grupām, tajās spēlējošajiem ir arī ikdienas darbs, savukārt no tā brīvajā laikā vai nu gatavojies koncertiem vai albuma ierakstam - abus reizē izdarīt nekādi nebija iespējams. Tieši tāpēc pagājušajā gadā paņēmām pauzi - nospēlējām tikai divus koncertus, jo strādājām pie albuma,” skaidro Ervīns.
Pēc “Supernovas” gan notikušas nelielas izmaiņas sastāvā - aizgājusi taustiņniece Silvija Gaujēna, taču pārējie ir ierindā, bez Ervīna tie ir arī Juris Kreilis (ģitāra), Jānis Emīls Katinskis (bass) un Krišjānis Purens (bungas). Šajā gadā grupa plāno aktīvāku koncertēšanu, turklāt beidzot grupas “dzīvajā” sastāvā atgriezīsies arī taustiņi (”Mūsu taustiņnieces personību atklāsim tikai prezentācijas koncertā!”). Atšķirībā no debijas ieraksta, “Inheritance” ir konceptalbums, kas ir stāsts par varoni, kurš no iepriekšējām paaudzēm ir mantojis lāstu jeb dēmona iemiesošanos. “Katra kompozīcija ir atsevišķa dēmoniskās apsēstības stadija, stāsta varonis apraksta savas sajūtas, bet atsevišķās vietās starp varoni un dēmonu notiek dialogs,” tiek klāstīta koncepcija. “Muzikāli šajā albumā ir saklausāma atkāpe no gotiskā metāla, kas vairāk bija raksturīgs debijas albumam. “Inheritance” raksturīgākas tumšākas un smagākas noskaņas, garākas kompozīcijas, dinamiskākas to struktūras un dzīvāks skanējums. Protams, savā ziņā klausītājiem šis albums būs grūtāk “sagremojams”, bet tas paver jaunus apvāršņus,” prāto Ervīns.
“Damnation” faniem šo ripuli būs grūti pieņemt, tam piekrīt arī Ervīns: “Šis albums noteikti nebūs tiem, kuri gaida kaut ko līdzīgu “Damnation”, viņus varētu uzrunāt tikai divas dziesmas. “Inheritance” nav tāds, ko var klausīties fonā, birojā strādājot citus darbus, tas vairāk ir klausāmais albums - cilvēkiem, kuriem patīk nepieradinātāka mūzika. Tāpat arī koncertos - šajā mūzikā jāieklausās, tas nav tā, kas skan fonā, kamēr dzer aliņu un runājies ar draugiem. Arī pirmās atsauksmes liecina, ka albumu ir jānoklausās vairākas reizes, un ar katru nākamo to var aizvien labāk saprast.” Jāpiebilst, ka albums ir izdots CD formātā un ierobežota daudzuma vinila platēs, kā arī, protams, pieejams mūzikas straumēšanas vietnēs.
PAR. Pilnībā jāpiekrīt Ervīna teiktajam - albums nudien ir jānoklausās vairākas reizes, turklāt skaļi un uz labas aparatūras. Tiesa, tāda dziesma kā slānošā “Posession” pielec jau ar pirmo reizi, bet ar citiem gabaliem iet grūtāk. Kā nākamās izdevušos sarakstā jāliek “Becoming” ar superīgu kulmināciju tās noslēgumā, kā arī “Compliance”, kuras beigu daļa vispār ir kaut kas no eleganta progresīvā roka lauciņa. Ervīna vokāla amplitūda ir apbrīnojama, no dzīvnieciska “groula” līdz “taisnajai” dziedāšanai teju vai Rīgas Doma zēnu kora solista cienīgā izpildījumā. Ģitāras, bungas un taustiņi - viss augstākajā līmenī!
PRET. Ļoti riskants darbs. Jāšaubās, ka metālmūzikas piekritēji pieņems tādu dziesmu kā “Defeat”, turklāt to “nesagremos” arī eksperimentālāku ritmu cienītāji. Brīžiem šķiet, ka “katalepši” ir pārklausījušies “Paradise Lost” un/vai “My Dying Bride”, turklāt ne šo grupu labākajās izpausmēs, kas atspoguļojas, piemēram, dziesmā “Oppression”. Lai gan paši mūziķi tam nepiekrīt, vairākas dziesmas savā hronometrāžā ievilktas nevajadzīgi ilgi, kas it īpaši attiecas uz albumu noslēdzošo “Being” vairāk nekā 18 (!) minūšu garumā - pieķer sevi pie domas, ka nemaz negribas to klausīties. Labi, ka te nav jāliek zvaigznītes kā Rietumu mūzikas izdevumos pierasts - nāktos maldīties amplitūdā starp divām ballēm līdz pat visām piecām iespējamām…
