RECENZIJA: Beck "Hyperspace"

 
©Publicitātes foto

Amerikāņu multimākslinieks Beks Deivids Kempbels, Beks Hansens jeb vienkārši Beks jau trīs gadu desmitus priecē labas mūzikas cienītājus ar kvalitatīviem darbiem indīroka lauciņā.

Šoreiz uz jaunumiem no Beka frontes nebija ilgi jāgaida, jo pēc skaita 14. studijas ripulis nācis klajā tikai nieka divus gadus pēc panākumiem bagātā un ar “Grammy” balvu alternatīvās mūzikas žanrā vainagotā albuma “Colors” izdošanas.

Pie producēšanas kopā ar Beku darbojies pieredzes bagātais reperis Farels Viljamss - abi esot uzķēruši kopīgu vilni, kad Viljamss palūdzis kolēģi piedalīties viņa grupas “N.E.R.D.” albuma ierakstā. Protams, neba nu Beks tagad pēkšņi būtu pievērsies “r&b” un hiphopam, tomēr Viljamsa ietekme šajā ierakstā ir jūtama. Kopumā “Hyperspace” saņēmis diezgan pozitīvas atsauksmes - gan no kritiķu, gan klausītāju puses, taču netrūkst arī iebildumu. Par Beku diskutē, tātad nav vienaldzīgi.

PAR. Lielākoties jaunajā Beka albumā iekļauto dziesmu stilistiku varētu dēvēt par tādu kā alternatīvi elektroniski minimālistisku sintīpopu, kas tapis uz indīroka bāzes. Labākie gabali - “Uneventful Day” un “Saw Lightning” (tas ar kaut ko mazliet atsauc atmiņā Beka lielāko hitu, stabilo USA Top 10 vērtību “Loser”), varbūt arī “Star”. Ir OK.

PRET. Daudzi kritiķi diezgan pamatoti norāda, ka albumā ir tikai dažas vērtīgas dziesmas, bet pārējais skaņu materiāls ir perfekti noproducēts darbu prēmijām, balvām, topiem un nenobriedušu pusaudžu ausīm. Arī ar sintīpopa elementiem mūziķim vajadzēja apieties mazliet uzmanīgāk, citādi sanākuši arī tādi gabali kā “Die Waiting”. Šīs dziesmas ir ļoti viegli klausīties, taču tajā pašā laikā tās tikpat viegli paiet ausīm garām. Albums nav slikts, taču ir sajūta, ka Beks zaudējis daļu no savas individualitātes. Turklāt lielāko tās daļu.

Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu “Randoms”.