RECENZIJA: Oceanpath "No Man’s Land"

Pēc iekļūšanas Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvas “Zelta mikrofons” roka un metālmūzikas labāko albumu Top 5 par pērn jūnijā izdoto EP “Elementi” ģitārista un vokālista Artūra Šteinberga simfoniskā metāla projekts “Oceanpath” bija šķietami pieklusis, tāpēc jo patīkamāks bija pārsteigums, kad pēkšņi nemanāmi piezagās un uz galvas kā saldējuma skapis karstā vasaras dienā uzgāzās (labi, labi, vienkārši iekrita e-pastā…) grupas pilnmetrāžas albums.

“Albums “No Man’s Land” ir kā ceļojums cauri drūmai fantāzijas valstībai, kurā sastopas maģija, teiksmaini tēli, tiek radītas leģendas un… pašu rokām tās sadragātas,” vēsta “Oceanpath” nometne. Šīs deviņas kompozīcijas tapušas kā Artūra un taustiņnieces Džeinas Šteinbergu kopdarbs. “Mūzika atnāca pati, taču bija nepieciešams tai piešķirt veidolu.

Ar melodijām un dziesmu tekstiem radot iespaidīgus tēlus un ainas, albums ļauj tā klausītājam piedzīvot kādas pasaules iznīcību, un, sekojot pulksteņa rādītāju ritējumam atpakaļgaitā, atklāt tās agrāko godību, lai tomēr beigās viss sabirztu putekļos,” par albuma tapšanu stāsta Artūrs. Grupas sastāvs tikpat kā nav mainījies - bez Šteinbergu pāra tajā joprojām ir fantastiskās operbalss īpašniece Laima Krīgere un harizmātiskā basģitāriste Liene Veidemane, savukārt pie bungām Elīnu Zeiliņu lielākajā daļā materiāla jau aizstājis jaunais “Oceanpath” dalībnieks Roberts Bernis. Ieraksts tapis studijā “KS Records”.

PAR. Ja ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu tapušais minialbums tika pieteikts kā “laikmetīga metālmūzika, kas izceļ latviešu folkloras spēku” un bija ieturēts folkmetāla stilā ar taustīšanos uz “bet ko jūs teiksiet, ja mēs turpmāk mauksim tīru simfometālu, a?” pusi, tad jaunais albums jau ir pilnasinīgs, pamatīgs un nobriedis simfometāls, kurā Laima Krīgere jūtas kā zivs ūdenī (un ne jau akvārijā) - viņas opermākslinieces dotības teicami iet kopā ar Artūra “groulu” (un otrādi). Ja “Elementos” prasījās otra ģitāra, tad šoreiz Artūrs lieliski ticis galā viens pats. Jāpaslavē arī sievas kundze, viņas taustiņi albumā spēlē vienu no dominējošajām lomām. Kas attiecas uz dziesmām, tad pietiktu tikai ar “Daughter Of The Northern Wind”, lai, citējot Uldi Dumpi filmā par Lennebergas Emīlu, “Oceanpath” tiktu atlaisti visi viņu grēki - gan bijušie, gan vēl nesastrādātie, jo šis gabals ir absolūta simfometāla pērle, paliek prātā jau ar pirmo tā noklausīšanās reizi! Kā otrā labākā dziesma izceļama “Puppet Show”, tiesa, tā apritē tika palaista jau pirms diviem gadiem. Vēl - ļoti skaistā un melodiskā “Castle Of Raven’s Heart” un varbūt arī “Spell Of The Night”. Kopumā - vērienīgi.

PRET. Paši “Oceanpath” prāto, ka metālistiem viņi laikam ir par popsīgu, pārējiem - par smagu, un arī operas vokāls ne visiem saprotams, taču diez vai ir tik vienkārši. Drīzāk problēma ir tajā, ka simfometālam pie mums īsti nav noieta, te to lielākoties klausās “Nightwish” un “Within Temptation” līmenī, bet līdz tam “Oceanpath” nevelk - ar dažiem teicamiem gabaliem ir par maz, tādas dziesmas kā “Masquerade”, “Water Horse” un vēl dažas diez ko neuzrunā. Šāda mūzika neizklaidē, tā ir emocionāli smagnēja un liek domāt, bet mūsu platuma grādos domājamais agregāts lielākoties jau tāpat ir gana noslogots sadzīvisku problēmu risināšanā. Subjektīvi - daži Laimas vokālie vingrinājumi sakrīt uz nerviem, piemēram, dziesmā “Turn Back Time”.