RECENZIJA: elssa "We Are Doomed To Carry On Anyhow"
Pagrīdes eksperimentālā roka un “dūņu metāla” grupas „elssa” debijas albums – pieejams digitālajā vidē un drīz arī kasetes (!) formātā. Kas šī vispār ir par apvienību? Grupa ir no Rīgas, tā radusies 2017. gadā, neilgi pēc noizmetāla grupas „Oytö” izjukšanas, kad uz vienu roku sametušies vokālists (ja tā šo trokšņotāju var saukt…) Marģers Zālītis ar bundzinieku Aleksandru Baronu un ģitāristu/taustiņnieku Arni Kalniņu. Pagājušā gada sākumā trokšņojošajai trīsvienībai pievienojies basģitārists Jānis Emīls Katinskis un aptuveni gada laikā radīts materiāls albumam, kas ierakstīts pie Ģirta Laumaņa jeb Lomika viņa „Hodila Records” studijā Valmierā.
“Albumu raksturo zems, dūņains un efektiem bagāts basģitāras skanējums, eksperimentālas un dominējošas bungas, augstas, ķērcošas putnu, dinozauru un dažādu citu savvaļas dzīvnieku klaigas atgādinošas vokālās partijas, agresīvas (un vietām arī maigi melodiskas) ģitāras, kā arī savdabīgais PSRS elektriskās ērģeles “Lel' - 22” skanējums,” tā šo darbu raksturo paši “elssa” mūziķi. Dziesmu teksti ietverot sevī tādas tēmas kā nepārtraukta atgriešanās pie mūžsenām traumām, neizdevies pašnāvības mēģinājums, darbs ar sevi, kas ir šaubu un nolieguma pilns, mēģinājumi nokļūt kalna virsotnē, lai pēcāk iegāztos aizā utt., u.t.jpr., bet par tekstiem potenciālie klausītāji var neuztraukties, jo tos tāpat nevar saprast.
Garie un transā velkošie skaņdarbi ir sadalīti četrās apakšdaļās, kopumā viss šis pasākums ilgst vairāk nekā stundu. Jāpiebilst, ka 7. decembrī tumšās mūzikas citadelē Ādmiņu ielā 4 notiks albuma prezentācijas koncerts, kas pie viena būšot arī “elssa” pēdējā “dzīvā” uzstāšanās vismaz šādā sastāvā - palīgos piekomandēti “Dūmu Zārka Zēni”, bet kā īpašā viešņa piesolīta grupu “Eschatos” un “Pamirt” vokāliste Kristiāna Kārkliņa, kura ar savu balsi epizodiski pavīdējusi arī „We Are Doomed To Carry On Anyhow” ierakstā.
PAR. No avangarda muzikālās mākslas popularizācijas viedokļa tas viss ir interesanti, vienā maisā sabāztas ambientas un “noise” noskaņas ar “doom metal” un pat “grind core” veidīgiem iestarpinājumiem, turklāt kaut kur pa burzmu uzķerama arī melodija un uzteicamas ģitāru partijas. Ļoti labi derēs kaimiņu audzināšanai: pēc „We Are Doomed To Carry On Anyhow” atskaņošanas pilnā skaļumā tie pie jums nāks ar pateicības torti pat tajā gadījumā, ja visu dienu būsiet klausījies “Napalm Death” agrīnos ierakstus…
PRET. Ja neskaita Krievijas estrādes mūzikas ansambļus, tad šis laikam ir pirmais albums apskatnieka vēsturē, ko pat ar trīs mēģinājumiem tā arī neizdevās noklausīties līdz galam - un to raksta cilvēks, kas savulaik bez problēmām klausījies pat “Anal Cunt”… Galvenais iemesls tam ir vīrs, kurš nolikts pie mikrofona un izdabū no sevis skaņas, kuras svārstās starp kaušanai nolemtas cūkas kviekšanu un virsskaņas spiedzieniem no citas galaktikas, to izturēt diemžēl nav iespējams. Grupas mūzika bieži saukta par disharmonisku un depresīvu, tomēr paši grupas dalībnieki uzskata, ka spēlē “enerģizējošu un priecīgu mūziku”, hm, hm, hm…